Teicēja: ANITA APINE no Valmieras
Dzimusi 1958. gadā Limbažos
Pierakstīts 2016. oktobrī Valmierā
Tā kūjniekos iešana nemaz arī viegla nav. Mājās sataisies, tad ir tā ierašanās, sasveicināšanās, tad danco ar visiem, putās esi. Tas ir fizisks darbs, tu esi sapaunājies un tev ir jādanco, un tas ir kā likums, ar iereibušiem cilvēkiem, vai tās ir dāmas, vai kungi. Un tas notiek pirms pusnakts. Un tad tas beidzas citreiz labi, citreiz ne tik labi, runa ir par ēst došanu – līdzi kaut ko dod. Nu, un tad tajā pusstundā līdz mičošanai, tev jāpaspēj visus izdancināt un izskraidīties, un, nu, kā nu kuro reizi, esam vairāk sagatavojušies, citreiz mazāk. Tas tad, kad tie danči notiek. Citas grupas gāja ar uzvedumu, mēs gājām vienkārši padancot un izraustījām visus.
Un tad bija, piemēram, viena no tām kāzām tādā vecā namā “Arkādijās” (Burtnieku pag. interv. piezīme), viņa tā kā divās daļās – tukši bēniņi, un ir tā balles telpa, lūk, un tad tur gandrīz vai kaunā tiku, jo tas viens no tiem dancotājiem … viņš vienkārši ierāva mani personīgi tajā tumšajā … , tas es vēl jauna un smuka biju, un ierāva mani tajā tumšajā telpā. Un, ja es nebūtu ļoti stipri kāvusies pretī, (smejas), tad tur būtu joki. Viņš bija stipri uzdomājis, kā sacīt, realizēt savas kaislīgos nodomus. Tā kā tas nebija nemaz tik vienkārši. Visādi gadījās.
Tad es atceros vēl vienu … tos lodziniekus, kad es biju ļoti tā pārsteigta, tas bija Mērsragā. Mūsu klases biedrenei bij vienai no pirmajiem … arī tajos pašos gados kāzas. Es vienkārši nezinu, vai tagad joprojām tas ir, bet mēs aizbraucam tur un kultūras namā kāzas bij. Viss jau ritīgi, bet tajā laikā bija pieņemts, ka aizkarus aizvelk, a tur visi aizskari vaļā. Tas bija tik šausmīgi neparasti, ka visi logi pliki. Jāutāju: – Nakts jau nāk virsū, kāpēc tie aizskari joprojām vaļā?. Viņi saka: – Nevar, apskatieties, ārā LODZINIEKI stāv.
Stāv tādi sastingušiem ģīmjiem, nu cilvēki, un skatās iekšā, kas tur notiek. Viņi nenāca, viņi nenāca iekšā. Nu, viņus gāja ārā uzcienāt. Bet arī ciet nevarēja tos logus vērt, jo savādāk izsit logus, viņi nejauki bija. Bet stāv tikai tādi … Bet es tagad domāju, vai viņi bija saģērbušies? Es atceros tikai tādas bālas sejas (smejas). Viņi nebija tā kā īpaši uztaisījiešies, vienkārši stāvēja drūmām sejām ārā un skatījās. (smejas) Cik briesmīgi! Nu, Mērsragā tā bija, jā.
Nu mums bija kūjnieki, te Vidzemes pusē – kūjnieki, un tas bija pilnīgi normāli. Bija tāpat vairākām grupām, bet līdz divpadsmitiem. Kādas piecas pirms divpadsmitiem jāiet ārā.
Atslēgvārdi: kāzas, kūjniekos iešana, lodzinieki, Burtnieku pag. “Arkādijas”, Mērsrags