Grīns Aleksandrs (Jēkabs Grīns)

Grīns Aleksandrs (īstajā vārdā Jēkabs Grīns; 15.08.1895. Biržu pagasta Ziedos -25.12. 1941. Astrahaņā, PSRS) – rakstnieks. Jāņa Grīna brālis.
Dzimis zemnieku ģimenē. Mācījies Mežgala pagastskolā (1904-1906), Jēkabpils tirdzniecības skolā (1906-1910), beidzis Rūjienas proģimnāzijas pēdējo klasi (1911), K. Millera reālskolu Cēsīs (1914) un Alekseja karaskolas Maskavā saīsināto kursu (1915) ar praporščika (leitnanta) dienesta pakāpi. 1915.  gada beigās nosūtīts uz Galīcijas fronti, kur pēc cīņām pret austriešiem apbalvots ar Sv. Staņislava III šķiras ordeni ar šķēpu un lenti. 1916. gada martā pārcelts uz latviešu strēlnieku rezerves pulku Tērbatā. Pabijis Rīgā un Smārdē, nonācis frontē Olaines un Ķekavas rajonā. 1917. gada jūlijā pie Grenču muižas smagi ievainots. 1918. gadā pēc ārstu komisijas lēmuma demobilizējies, bet rudenī iestājies Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē, 1919. gada martā mobilizēts Padomju Latvijas armijā. Oktobrī no tās pārbēdzis uz J. Baloža brigādes Jelgavas rotu, nozīmēts par virsleitnantu Cēsu pulka skolnieku 8. rotā, tad Latvijas armijas virspavēlnieka štābā par Rīgas kara cenzoru. Frontes laikā no Jēkaba kļuvis par Aleksandru (neoficiāli) drauga Aleksandra Plensnera ietekmē. 1919. gada rudenī atsācis medicīnas studijas Latvijas Universitātē. 1920.gadā sācis strādāt laikrakstā “Latvijas Kareivis” par redaktora vietnieku (līdz 1924. gadam) un Aizsardzības ministrijas tipogrāfijā. 1924. gada septembrī demobilizējies ar kapteiņa dienesta pakāpi. Bijis redaktors joku žurnālā “Vecpuisis”1925-1926), laikrakstā “Rīgas Ziņas”(1925-1926), “Brīvā Tēvija”(1926-1927), “Latvis”(1927-1929, arī kultūras nodaļas vadītājs), “Rīts”(1934-1936), strādājis laikraksta “Brīvā Zeme” redakcijā (1933-1938). 1937. gadā kļuvis par Latvijas Preses biedrības priekšnieka biedru (vietnieku). 1939. gadā atgriezies Latvijas armijā. Ienākot Sarkanajai armijai, Grīns iedalīts 24. teritoriālajā korpusā, tad pārskaitīts uz 613. artilērijas pulku. Ostroviešu nometnē (15 km no Litenes) 1941.16.06. arestēts, Rīgā pratināts, deportēts uz Astrahaņas cietumu, kur tiesāts, piespriežot nāvessodu. 25. 12 spriedums izpildīts. Reabilitēts 1991. gada 18. martā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1934).
Pirmā publikācija- raksts par Ziemassvētku kaujām un to varoņiem “Veļi” laikrakstā “Brīvā Zeme” 1919. 25.12., pirmais publicētais prozas darbs- “Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas” (turpat, 1920. 1.01). Stāstu un noveļu krājumos “Krustneša gaitas” (1921), “Pieviltā vīra atriebšanās un citas noveles” (1922), “Septiņi un viens” (1926), “Likteņa varā” (1928), “Svētā Meinarda brīnumdarbs jeb Atpestītais velns” (1938) sižeti parasti risinās viduslaikos, arī Latvijā. Erudītas vēstures zināšanas Grīns mākslinieciski sapludina ar romantisku, leģendāru brīnumu pasauli, kam pāri pārklāj trauksmainu vīrišķības poēziju. Tas ir fantastiskais reālisms, kur dēkaini ļaudis un bezbailīgi karotāji saista lasītāju ar juteklisko gribu, vitalitāti, pirmatnības spēku. Stāstiem, novelēm, leģendām koncentrēta izteiksme, veiksmīga stilizācija, raksturu viengabalainība, izkopta, sulīga valoda. Grīns- izcilākais vēsturiskās noveles meistars latviešu literatūrā. Krājums “Klusie ciemiņi” (1935, Kultūras fonda godalga) veltīts latviešu strēlnieku piemiņai, tas rāda, cik dziļi latvietis ieaudzis savā zemē, cik pašaizliedzīgi par to cīnās.
Vēsturiska tematika arī Grīna romānos, kur tēlota Kurzeme un Zemgale 17. un 18. gadsimtā. Lielu popularitāti Grīns guva jau ar pirmo romānu “Nameja gredzens” (1932, Kultūras fonda godalga) un īpaši ar romānu “Dvēseļu putenis” (1-3, 1933-1934, Kultūras fonda godalga)- varoņteiksmu par latviešu strēlniekiem 1. pasaules karā no pirmo brīvprātīgo bataljonu dibināšanas līdz bermontiešu sakāvei Rīgas frontē. Romānā veidotas grandiozas kauju ainas, uzsvērta strēlnieku varonība, dzimtenes mīlestība, pašaizliedzība. Latviešu tautas lielo pārbaudījumu laiks satuvināts ar leģendu un teiksmu vīzijām, tā piešķirot vēstījumam lielumu, plašumu, monumentalitāti. Dēkaini tēlojumi par hercoga Jēkaba laikiem Kurzemē ir romānos “Tobago” (1934) un “Trīs vanagi” (1938). Diloģijā “Zemes atjaunotāji” (1939.g. 1. daļa “Meža bērni”, 2. daļa “Atdzimusī cilts” ) ar zemnieku dzimtu tēlojumiem uzsvērts latviešu darba tikums, dzimtenes mīlestība, varonība un izdzīvošanas spēks. Zemnieks Gatis ir reāla persona- Klaucēnu Gatis, kas ap 1830.gadu ticis pie Grīnu uzvārda. Triloģijā “Saderinātie” (“Pelēkais jātnieks”, “Sarkanais jātnieks” , (abi 1938, Kultūras fonda godalga), “Melnais jātnieks” 1940) veltīta Ziemeļu karam, tajā darbojas vēsturiskas personas, spilgti atainoti zemnieka Kraukļu Jāņa pieredzējumi zviedru armijā. Romāns “Debesu sapnis” (periodikā 1935-1936) grāmatā nav izdots.
Grīna romānu forma stingri veidota, tajā daudz latviešu etnogrāfijas, mitoloģijas, maģijas elementu, nereti nojaukta robeža starp reālo un ireālo. Latviskais meistarīgi sakausēts ar Eiropas vēstures notikumiem un reālām personām. Grīns publicējis 10 romānus, ar tiem kļūdams par latviešu vēsturiskā žanra nozīmīgāko izkopēju. Grīns bija pārliecināts, ka ikvienam cilvēkam, ikvienai tautai jāpazīst savi senči un sava vēsture, arī latviešiem.
Sarakstījis stāstu bērniem “Jānītis debesīs” (grāmatā un teātrī 1936), vēsturiskas lugas “Karoga meklētāji” (grāmatā un teātrī 1936, Kultūras fonda godalga)- par Kauguru dumpiniekiem, “Zemgales atmoda” (1937), “Andrejs Pumpurs un Lāčplēsis”, romānu par Sēlijas ļaudīm “Kalēja līgava” , laikmetīgu lugu “Tēvzeme” (visas grāmatā un teātrī 1938), alegoriju “Dieva kokle” (teātrī 1938, teksts nav atrasts).
Rediģējis darbus “Pasaules vēsture”(1-4, 1929-1930), “Zeme un tautas” (1-4, 1929-1931), “Kultūras un tikumu vēsture”(1-2, 1931), sastādījis “Varoņu grāmatu”(1935), sarakstījis grāmatu “Mustafa Kemals, jaunās Turcijas nodibinātājs”, “Vadoņi un politiķi” (abas 1935), “Trīs gadsimti un trīs vadoņi” (1937), “Kauju karalis Kārlis XII”(1939), vēstures grāmatu skolām. Tulkojis Ē. M. Remarka romānu “Rietumu frontē bez pārmaiņām”, L. Renna “Karš” (abi 1929) u.c. Periodikā publicējis recenzijas, literātu portretus, esejas, politiskus un publicistiskus rakstus, feļetonus ar parakstu Skribanovics (nereti ar E. Rirdāna karikatūrām).  Kopoti raksti 3 sējumos (1939-1940), daiļdarbi un raksti “Dvēseļu puteņi” (1-3, 1994-1998, 12-13, 1995-1997).
1995. gadā atklātas J. Strupuļa veidotās piemiņas plāksnes pie nama Rīgā, Baznīcas ielā 4a, kur Grīns dzīvoja līdz 1933. gadam un Grīna dzimtajās mājās Ziedos. 

Foto no: https://www.literatura.lv/lv/person/Aleksandrs-Grins/872945

Elektroniskie resursi:

• https://valmiera.biblioteka.lv/Alise/lv/advancedsearch.aspx?crit0=auth&op0=LIKE%&val0=Gr%c4%abns,%20Aleksandrs&c=1&c=2&c=3
• https://timenote.info/lv/Aleksandrs-Grins
• https://www.literatura.lv/lv/person/Aleksandrs-Grins/872945

Literatūra:

• Aleksandrs Grīns//Latviešu konversācijas vārdnīca.- Rīga: Antēra, 2000.-6.sēj.,10716.-10717.sl.
• Aleksandrs Grīns//Es viņu pazīstu.-Rīga : Biogrāfiskā arhīva apg., 1939.-189.lpp.
• Kreicers H.Ievads latviešu rakstniecībā.-Augsburga,1946.-81.lpp.
• Cimdiņa A.Romantiskais naivisms un lokālais reālisms//Teksts un klātbūtne.-Rīga, Jumava.-229.lpp.
• Cimdiņa, Ausma. Vēstures heroīns un maģiskais reālists Aleksandrs Grīns [tiešsaiste]. [Skatīts 02.02.2007.].