| Dzimis: | 1890. gada 10. jūnijā Vidrižu pagasta Laučos, Latvijā |
| Miris: | 1926. gada 28. janvārī Rīgā, apbedīts Meža kapos |
| Darbības joma: | rakstnieks, pedagogs |
| Saistība ar novadu: | mācījās Valmieras skolotāju seminārā (1906-1910) |
| Pseidonīmi: | Juni, Justus, Alerkīns, Sarkanais Alerkīns |
Dzīve un radošā darbība
Paegle Leons (10.06.1890. Vidrižu pagasta Laučos – 28.01.1926.Rīgā, apbedīts Meža kapos) – rakstnieks un pedagogs.
Dzimis kalēja ģimenē. Mācījies Vidrižu pagastskolā (1899-1903), Lēdurgas draudzes skolā 1903-1906) un Valmieras skolotāju seminārā (1906-1910). 1910. – 1911. skolotājs Krimuldas pagastskolā, no 1911. gada rudens dzīvojis Vecmīlgrāvī Burtnieku namā un strādājis A. Dombrovska fabrikas skolā, darbojies atturības biedrībā “Ziemeļblāzma”. 1912. gadā ieguvis tautskolotāja tiesības vēsturē un krievu valodā. 1914. – 1917. studējis A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte, strādājis par skolotāju , darbojies Latviešu palīdzības biedrībā un Kultūras birojā, lasījis lekcijas. 1917. gadā Maskavas latviešu skolu padomes priekšsēdētājs, ievēlēts Kurzemes zemes padomes izpildkomitejā. 1919. gadā atgriezies Latvijā, bijis Rīgas 1. vidusskolas pārzinis un viens no skolu sistēmas reformatoriem Latvijā, lasījis lekcijas pedagogu kursos. Par darbošanos LKP 1921. gadā apcietināts. Pēc atbrīvošanas līdz lēmuma atcelšanai par izsūtīšanu no Latvijas dzīvo nelegāli. 1922. gadā ievēlēts Ārpusskolas izglītības kongresu padomē un bijis šīs padomes lektors. 1922. un 1925. gadā kā kreiso arodnieku kandidāts ievēlēts Rīgas pilsētas domē. 1922. – 1923. gadā ilgāku laiku atradies apcietinājumā. Pēc amnestijas 1923. gadā vairākus mēnešus uzturējies Vācijā, 1924. gadā- Itālijā. 1925. gadā atkārtoti apcietināts, 1925. gada maijā slimības dēļ pret drošības naudu atbrīvots.
Paegle rakstījis dzejoļus, prozas darbus un lugas. Pirmā literārā publikācija – dzejolis “Audējai” laikraksta “Latvija” literārajā pielikumā 1908. 1./14.11. Dzeja apkopota krājumos “Jauno vanagu sasaukšanās” (1921), “Spārni”, “Karogi” (abi 1922), “Cietumi nelīdz”, “Leons Paegle dzejo intīmi” (1923). Paegles lirikā vērojama latviešu romantiskās dzejas (F. Bārdas, Aspazijas, J. Raiņa) ietekme. Izteiksmes amplitūda mainās no rotaļīgi liriskas, maigas līdz asi ekspresīvai, pat naturālistiskai. Darbos spēcīgs cilvēka gara brīvības un varmācības kontrastējums. Intīmais pārdzīvojums izpaužas spilgti jutekliskā tēlainībā.
Paegles prozā mākslinieciski pārliecinošākie – jaunatnes stāsti – “Ceļā”, “Rej, rej, Krancīt!”, “Pieci rubļi” u. c., kuros izteikts protests pret cilvēciskas pašcieņas pazemojumiem, asa netaisnības izjūta. Stāsti izdoti krājumos “Darba bērni” (1921), “Pār sāpju slieksni” (1922), “Kas atsēdēs?” (1928). Cilvēka garīgi brīvas, radošas attīstības problēmas skartas arī Paegles agrīnajos darbos “Gāju putni” (1912) un “Purva tvaiku” (1913), kas 1923. gadā apvienoti romānā “Kurš mani mīl?”. Romānā “Izpostītie” (1926) uz pēckara Latvijas lauku fona risināts melodramatisks fatālas, mīlestības stāsts. 1924. gadā žurnālā “Domas” publicēts nepabeigtais romāns “Nāves cilpa”, kurā vērienīgi un ekspresīvi zīmēts 1. pasaules kara laiks.
Paegle sarakstījis 20 lugu un veidojis skatuves šarādes par aktuāliem politiskiem jautājumiem. Publicistiski politiskā teātra ievirzē veidotas lugas “Laikmijos” (teātrī 1916, publicēta 1917), “Augšāmcelšanās” (1919), “Gadsimtu sejas” (1921), “Iela” (1922) u. c. Paegle rakstījis arī lugas bērniem, no kurām populārākās- pasaku lugas “Ugunsputns” (teātrī saīsināti 1925., pilnīgi 1952., grāmatā 1947.) un “Runga, iz maisa!” (1926., teātrī 1927.). J. Raiņa ideju drāmu tradīcijās veidota luga “Dievi un cilvēki” (1914). Paegles lugas rakstītas galvenokārt saistītā valodā. Pēc lugas veidots Jāņa Mediņa operas “Dievi un cilvēki” (1922) librets).
Paegle atdzejojis A. Bloka poēmas “Divpadsmit” un “Skiti” (abas 1923), tulkojis G. Hauptmaņa lugu “Audēji”(1918); periodikā publicēti vairāki M. Ļermontova, A. Puškina u. c. autoru darbu atdzejojumi. Paegle sastādījis un tulkojis vairākas mācību grāmatas – “Vālodzes šupulis”(1920-1923, kopā ar L. Laicenu), “Ievads vēsturē”(1920, 1925), “Seno laiku vēstures hrestomātija”(1921) u .c.
1959. gadā atklāts Leona Paegles memoriālais muzejs Vidrižu Laučos.
Foto:
https://www.literatura.lv/lv/person/Leons-Paegle/872669
Elektroniskie resursi:
https://www.literatura.lv/lv/person/Leons-Paegle/872669
https://timenote.info/lv/Leons-Paegle
Literatūra:
- Paegle L. Īss atskats uz dzīvi//Atziņas. Cēsis; R., 1924.3. d.
- Goba A. Leopns Paegle//Ilustrēts Žurn., 1926,3.
- Andersone E. Leona Paegles dzīve un daiļrade//Paegle L. Kop.r. R., 1958. 5. sēj.
- Atmiņas par Leonu Paegli. R., 1961.
- Labrence V. Leons Paegle. R., 1969.
- Ivanova I. Vēlreiz par tēvu//Karogs, 1980, 6.
- Leons Paegle: Biobibliogr. Rād. R., 1982.
- Ūsiņš v. Leons Paegle un pedagoģija. R., 1983.
- Latviešu rakstniecība biogrāfijās.- Rīga: Zinātne, 2003.- 431.-432.lpp.
- Leons Paegle//Latviešu konversācijas vārdnīca.-Rīga:Antēra,2003.-15.sēj.,30264.sl
- Mežulis A. Valmierā ir viņa vārds : [Par dzejnieku, dramaturgu, pedagogu Leonu Paegli] // Liesma. – (1996). – 26.janv., 3.lpp.
- Ļevšina, Teiksma “Ko dzejnieks mīl, tā pieder mūžībai…” :[par dzejn., ped., sabiedr. darbin. Leonu Paegli (1890-1926) : sakarā ar 110.dz.d.] // Auseklis – 2000. – 10.jūn. 4.lpp.
- Ļevšina, Teiksma “Lauču mantiniece” :[Stāsta dzejn. Leona Paegles (1890-1926) muzeja – mājas saimn. T.Ļevšina (Limbažu raj. Vidrižu pag.)] / mater. sagat. D.Čirkste // Lauku Avīze – 1997. – 25.nov. 28.lpp.
