Projekts KAIMIŅŠ. PAGALMS. VĒSTURE Sedas kopienai

Sedas pilsētas bibliotēkā, 8.maijā plkst. 15.00 Stāstu pēcpusdiena “Pagalmu stāsti”.

Pagalmu stāsti Sedas pilsētas bibliotēkā

Agrākos laikos cukurs bijis saldāks un kriņģeļu lietus lijis – kurš gan kaut ko tamlīdzīgu nav dzirdējis! Par to pārliecinājāmies arī mēs Sedas pilsētas bibliotēkā 8. maija pēcpusdienā kārtējā stāstnieku pulcēšanās reizē. Šoreiz sarunu tēma bija pagalmu stāsti. Savās atmiņās dalījās vairāki sedēnieši, tostarp arī tie, kuri šeit dzīvojuši jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Valmieras bibliotēkas novadpētnieces Agitas Lapsas vadībā ienirām Sedas strādnieku ciemata ļaužu ikdienas dzīves paradumos.

Vispirms Agita aicināja atcerēties, kā izskatījās dalībnieku pagalmi, viņu ikdienas gaitas bērnībā. Bērni gandrīz visu brīvo laiku, kad nebija jāpalīdz vecākiem mājas darbos, pavadīja pagalmos, spēlējot visādas spēles – laptu, nazīšus, klasītes, paslēpes, kurās dažkārt piedalījās līdz pat piecdesmit bērnu, un tad nu bijis grūti katru atrast. Aiz šķūnīšiem iekārtojuši vietas veikalus, spēlējuši ārstus, mājas. Neparasti bija stāsti par sekretiki (noslēpumiņi) izgatavošanu un slēpšanu. Sekretiks sastāvējis no kaut kā spoža vai pašam bērnam dārga – stikla gabaliņa, smaržu pudelītes, skaistas kārbiņas u.c. Noslēpumu noglabāja zemē, izrokot nelielu bedrīti, glīti iekārtojot savus dārgumus un pārsedzot tos ar stikla gabaliņu. Tad to visu apbēra ar smiltīm, bet vietu iezīmēja ar kādu īpašu zīmi. Šo vietu ar īpašu lepnumu rādīja tikai draugiem.

Kad pagalmā parādījies pirmais velosipēds, tas bijis kaut kas! Prieks, ja var aplūkot, laime, ja pieskarties, bet, ja izdodas izbraukt līkumiņu, tad pilnīga sajūsma. Interesanti, ka dzīvokļu durvis vai nu vispār netika slēgtas, vai atslēgas glabāja visiem zināmā vietā zem paklājiņa vai zābakā, nekas neesot zudis.

Kādas tad bijušas pieaugušo gaitas? Vīrieši, pēc darba kūdras purvā, sasēduši pie galda pagalmā, spēlējuši domino, dambreti, kārtis. Galds bija iekārtots zem apgaismes staba, tādēļ te varēja pavadīt garus vakarus. Puikām tad bija īpašs uzdevums – zem galda kūpināt papeļu lapas odu atbaidīšanai, kuru purva malā ir ne mazums.

Sievietes pagalmā uzturējās reti, viņām bija jātiek galā ar nebeidzamajiem saimniecības darbiem. Darba nedēļa ilga sešas dienas. Svētdiena bija vienīgā brīvdiena, un tad bija jāpagūst sagatavot ēdienu ģimenei vairākām dienām, jāuzkopj māja, jāmazgā drēbes – tolaik vēl nekādas sadzīves tehnikas nebija, jāstāda un jāravē dārzi… Gandrīz katra ģimene pie mājas esošajos šķūnīšos audzēja cūkas, turēja vistas vai citus sīklopus. Dažiem bijusi arī govs. Olgas kundze atcerējās, ka pārdevuši govi un nopirkuši televizoru, tas bijis ievērojams notikums. Tolaik Sedā tas esot bijis trešais. Tad nu visa klase nākusi skatīties pārraides, ļoti populāri bijis skatīties daiļslidošanas sacensības.

Tolaik mājā, kurā dzīvoja stāstnieks Anatolijs, nav bijis ne ūdensvada, ne kanalizācijas. Ūdens bija jānes no akas, bet tualetes bija koka būdiņā pagalmā – pa labi sievietēm, pa kreisi vīriešiem, katram dzimumam divas vietas.

Stāsti aizvirzījās arī tālāk no pagalma, tie aizveda uz skolu, uz kultūras namu, arī uz kaimiņu pilsētiņu Strenčiem. Rīga? Kas tā tāda, mēs neko par to nezinājām, tā Cita Pasaule, tā teic Anatolijs. Uz skolu bija jādodas visiem vienādā kārtīgā skolas formā, ja bikses nav izbuktētas un krekls tīrs, tad tas bijis liels kauns. Skolā visiem patika, pēc stundām tur varēja uzturēties, cik ilgi vien gribēja, jo bijis interesanti kopā pavadīt laiku, no skolas ārā neviens netika dzīts, spēlēja spēles, pavadīja laiku sarunās. Kultūras namā savukārt darbojās visādi pašdarbības pulciņi, katru vakaru tur spīdēja gaisma. Vakaros bijis paradums uzposties, un tad gan veselām ģimenēm, gan pa pāriem gāja staigāt, piemēram, uz dzelzceļa pusi līdz strautiņam, kur varēja padzerties, satikt citus, un tad lēnā solī atpakaļ uz pilsētu…

Jāņus devušies svinēt uz Strenčiem, kur estrādē parasti notika liels pasākums ar koncertu, balli, bufeti. Ļaužu bijis tik daudz, ka knapi varēja izbrīvēt vietiņu, kur apmesties. Neizpalikusi arī tradicionālā “klope” starp sedēniešiem un strencēniešiem – viss, kas piederas pie kārtīgas zaļumballes.

Zinaida, kura bērnību pavadījusi Ukrainā, arī atceras, ka spēlējuši tās pašas spēles, pagalmā rīkojuši improvizētus koncertus vecākajai paaudzei. Ainas kundzei, kura bērnību pavadījusi izsūtījumā Omskas apgabalā, nav šādas pieredzes, dzīve bijusi skarba, daudz jāstrādā, mājās nebija elektrības, un skolā uzdotos dzejoļus meitene iemācījusies pa ceļam uz skolu, kad ir gaišs.

Lai arī no dzirdētā varēja noprast, ka dzīve bijusi diezgan grūta, tomēr stāstītajā bija saklausāms silts prieks, valdījusi liela kopības sajūta. Pēc sarunas Anatolijs saka – Jūs man visu dvēseli apgriezāt otrādi, uzjundot atmiņas par senām dienām. Vai tas tāpēc, ka tie bija bērnības un jaunības gadi, kad atmiņā paliek tikai labais? Varbūt no šejienes arī tie teicieni par agrāko laiku kriņģeļu lietiem un saldāko cukuru…

Stāsti tiks apkopoti un iekļauti Sedas jubilejas gada izstādē, kas norisināsies no augusta līdz oktobrim, kā arī izskanēs Sedas iedzīvotāju kopienas stāstu pasākumā-ekskursijā pilsētvidē.

Paldies visiem sedēniešiem, kas dalījās savos atmiņu stāstos! Uz tikšanos atkal Sedas bibliotēkā!

1. jūnijā plkst. 10.00 Sedas pilsētas bibliotēka un biedrība «Cerības pakāpiens» aicina ģimenes ar bērniem piedalīties bezmaksas ekskursijā, iepazīstot Ērģemes pilsdrupas, apciemojot mini zoo “Rudzīši” iemītniekus un izstaigājot Lustiņdruvas taku Kārķos.

Svētdien, 9. jūnijā, plkst. 10.00 Sedā norisinājās ekskursija – pārgājiens Viktorijas Brjuņinas vadībā. Maršruts 6 – 8 km garš. Vecuma ierobežojums – no 14 gadiem.

2024.g. 14.augustā projekta “Kaimiņš. Pagalms. Vēsture” ietvaros Sedas stāstnieki devās iepazīt Mazsalacas apkaimes kultūrvēstures vērtības un Valmieras novada stāstnieku kopienas Mazsalacā un Ramatā. Aktivitātes mērķis veicināt stāstīšanas pieredzes iegūšanu, kopīgas sadarbības plānošanu un tīklošanos. Vairāk par braucienu var LASĪT ŠEIT.

FOTO GALERIJA

Fotogrāfa V. Brjuņina “Sedēniešu portreti”

“Sedas senie fotokadri” – Sedas vēsturei veltīta izstāde

2024.g.  21. septembrī Sedas pilsētas centrā pulcējās stāstnieki un citi interesenti, lai piedalītos ekskursijā pa pilsētu. Pasākuma nosaukums – “Sedas pagalmu atmiņas un noslēpumi” skanēja gana intriģējoši un solīja interesantus piedzīvojumus. Tā arī bija – divpadsmit pilsētas pieturvietās dalībnieki gan stāstīja, gan klausījās atmiņu stāstus, tika dziedāts, iets rotaļās, pat atrasti zemē noslēpti sekretiki, kā arī paskumts par aizgājušām dienām. Pasākuma pusceļā pilsētas stadionā, kas guļ plašs un kluss staltu priežu ieskauts, ekskursanti cienājoties ar gardiem kliņģeriem un tēju, atpūtināja kājas. Muzikāli pasākumu iekrāsoja ansamblis “Sudaruška”. Vairāk par ekskursiju var LASĪT ŠEIT.

FOTO GALERIJA

13. oktobrī plkst. 11.00 Sedā pārgājiens – ekspedīcija kopā ar vietējo iedzīvotāju un stāstnieci Viktoriju Brjuņinu. Pārgājiena garums 6 – 8 km.

Tas ir ceļojumus laikā pa Sedas pamesteņiem, pa vietām, kas saglabājušas savu būtību, pa vietām, no kurām palicis vien stāsts, kādas iezīmes, kuras aizmirstas un acīm slēptas. Viktorija ekspedīcijas laikā interesentiem piedāvā aplūkot pilsētu, doties uz vietām, kur kādreiz darbojies radio mīļotāju pulciņš, kur tika plānots izbūvēt baseinu un slidotavu, kur darbojies visiem zināmā kosmētikas ražotāja “Dzintars” smaržu pudelīšu pulēšanas cehs, apmeklēt vietu kur kādreiz bijusi apgaismota slēpošanas trase, kā arī neizpaliek neliela pastaiga pa purva taku.

Iesaistot vietējos iedzīvotājus, projekta ietvaros tika apzināti Sedas vietvārdi, pirmo reizi fiksēti tie vietējā kartē un izveidots pilsētas buklets.