2018.gada rudenī izsludinātais kulinārijas konkurss–erudīcijas spēle “Literatūras garša” aicināja Latvijas iedzīvotājus doties uz sev tuvāko bibliotēku, meklēt latviešu rakstnieku darbos minētus ēdienus un mēģināt tos pagatavot pašiem. Arī mēs, Valmieras integrētā bibliotēka un draugi – Valmieras Zonta klubs un citas sabiedriski aktīvas sievietes, piedzīvojām draugu pulcēšanās prieku, kopīgi darot vietējai kopienai derīgu un nepieciešamu darbu. Turpinājām pirms pāris gadiem aizsāktos labos darbus, sanākot kopā uz labdarības vakarēšanu un tādējādi atbalstot biedrības “Kristīgais žēlsirdības centrs” labdarības zupas virtuvi Valmierā. Šoreiz ēdienam pievienojām ne tikai sirds siltumu un labas domas, bet arī literāro vērtību, latvisko dzīves ziņu un svētku smaržu.
No 2018.g. 15. oktobra līdz 4. novembrim norisinājās kulinārijas konkurss – erudīcijas spēle “Literatūras garša”, kuras ietvaros Latvijas iedzīvotāji tiek aicināti doties uz sev tuvāko bibliotēku, meklēt latviešu rakstnieku darbos minētus ēdienus un mēģināt tos pagatavot pašiem.
Arī mēs, Valmieras Integrētā bibliotēka un draugi – Valmieras Zonta klubs un citas sabiedriski aktīvas sievietes, piedzīvojām draugu pulcēšanās prieku, kopīgi darot vietējai kopienai derīgu un nepieciešamu darbu. Turpinājām pirms pāris gadiem aizsāktos labos darbus, sanākot kopā uz labdarības vakarēšanu un tādējādi atbalstot biedrības “Kristīgais žēlsirdības centrs” labdarības zupas virtuvi Valmierā. Šoreiz ēdienam pievienojām ne tikai sirds siltumu un labas domas, bet arī literāro vērtību, latvisko dzīves ziņu un svētku smaržu.
Tā, apvienojot patīkamo ar lietderīgo, proti, kopābūšanu un dalību konkursā, vispirms veicām prāta vētru savā vidū, lai apzinātu idejas par receptēm latviešu literārajos darbos. Pieturējāmies pie klasiskām vērtībām – mūs iedvesmoja pavarda sargātāju sievu rosīšanās Edvarta Virzas “Straumēnos”1 un īsta rudens vakaru nodarbe – ābolu žāvēšana, kas nemanot sanāca līdztekus iecerētai ābolmaizes cepšanai, kas pieminēta Vizmas Belševicas darbā “Billes skaistā jaunība”2.
Konkursa uzmundrinātas, ar lokālpatriotisma apziņu nolēmām celt saulītē arī vietējo gastronomisko vērtību – Valmieras salātus. Tie gan (pagaidām) nav pieminēti literārajos darbos, toties Valmieras bibliotēka kā UNESCO Stāstu bibliotēkas dalībniece novērtēja un iegrāmatoja vienas no vakarēšanas dalībnieču atmiņu stāstījumu par Valmieras salātu afēru ar amerikāņiem3. Ideja izpelnījās ievērību arī no “Vidzemes televīzijas” raidījumu sērijas “100 recepšu Latvijas simtgadei”. Neturējām sveci zem pūra – rādījām, stāstījām, garšojām. Raidījums plašākai publikai būs skatāms decembra sākumā.
Kopīgajā vakarēšanā guvām emocionālu gandarījumu sev un dāvājām praktisku pienesumu vietējai kopienai, sagatavojot krājumus ziemai. Vērtīgi pavadīts laiks un iegūti jauni draugi!
1 “Kamēr Līna ar atraitni gaidīja pīrāgu izcepšanu, palaikam apgaismodamas krāsns iekšieni ar skala uguni, skursteņa ķēķī misiņa kastrolī saimniece gatavoja ābolu ievārījumu, nežēlodama cukuru un kanēli, bet otra meita dedzināja īpašā pannā ar aizšaujamo kviešu graudus kafijai. Nokautos jērus, uz kuru ciskām un ribām spīdēja trekni tauki, noskaloja baļļā, ietina palagā un aiznesa uz pagrabu, kur, pie griestiem pakārti, tie palika spokojamies.
Šajos darbos sievietes ielika visu savu prātu un saprašanu. Viņu acis spīdēja, kājas tekāja un rokas kustējās it kā pašas no sevis, un tikumi un paradumi, veci kā cilvēce, bija redzami viņu kustībās”.
2 “Pieturā Billei piesitās Jaundruvu Aina ar krietni lielāku paunu, un autobusā viņas sēdēja blakus. Ainas pauna smaržoja tā, ka Billei pakrūte smeldza no tā kāruma. Aina brauca ciemos pie sava armijā parautā Viļa, bija sacepusi pīrāgus un ābolmaizes, un pati spīdēja kā ar olu pārziests pīrāgs”.
Izdzirdot vārdu ābols, jādomā par rudeni. Šobrīd esam šajā krāsainajā un bagātajā gadalaikā, tādēļ vēlējāmies konkursā “Literatūras garša” godā celt kādu rudens velti- šoreiz tie bija āboli. Mizojām, griezām, žāvējām un cepām ābolmaizi.
3 Stāsts īsumā šāds: 1970. gadu sākumā “Valmieras stikla šķiedras” dokoratīvo audumu cehā amerikāņu speciālisti uzstādījuši jaunas iekārtas. Turpat rūpnīcas ēdnīcā ārzemju kolēģiem klāti vakariņu galdi un kā viens no ēdieniem pasniegti salāti – tie, kas Valmieras. Un, ko domājiet, viesi bijuši tādā sajūsmā, ka palūguši vietējām saimniecēm recepti. Recepti, kopā ar ciemkukuli amerikāņi arī dabūjuši. Tā nu Valmieras gastronomiskais mantojums aizceļojis uz tālo ASV un, cerams, joprojām tiek pieminēti ar labu vārdu un gardu muti.
