19. jūnijā Rencēnu pagasta 1. bibliotēkā noslēdzās lasītveicināšanas programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija” 2024./ 2025. lasīšanas gads. Kā ierasti, arī šogad dodamies izzinošā un kultūrizglītojošā ekskursijā, ko lasīšanas programmas dalībnieki saņem kā balvu un bibliotēkas Lielo Paldies par piedalīšanos lasīšanā, programmas atbalstu Rencēnu bibliotēkā, kļūstot par latviešu un ārvalstu jaunākās literatūras ekspertiem – vērtētājiem. Kopskaitā esam 17, no kuriem 7 ir vecāku žūrijas pārstāvji, bet pārējie bērnu un jauniešu vecumposmu literatūras lasītāji.
Šogad ekskursijas ceļš mūs aizved uz kaimiņu pagastu – Burtniekiem, kas jau izsenis slaveni un pazīstami ar savu vēsturi, saimniekošanu un darbiem kultūras laukā. Ar stipriem, gudriem un interesantiem cilvēkiem, kas nesavtīgi ap sevi rada magnētiski pievelkošu lauku, kurā ielūkoties vēlamies arī mēs – mazi un lieli, jauni un gados vecāki rencēnieši.
Vēl rīta stundā, pie sava nama mūs sagaida Dace un Aldis Kalcenavi. Savs nams? – tā ir Burtnieku evanģeliski luteriskā baznīca. Kā gara maizes “krāsns” mums durvis ver senais nams, kas piedzīvojis gan miera, gan kara, gan citus ļaužu saticības un nesaticības laikus. Tas atspoguļojas un ir redzams baznīcas apkārtnes arhitektūrā, stādījumos un iekštelpas interjerā, kurā sava vieta skanīgajam instrumentam – ērģelēm. Oriģinālajam instrumentam šobrīd lemts būt klusam un neskanēt, līdz baznīcas draudze un tās vadītāji varēs atlicināt noteiktos finanšu un entuziasma līdzekļus, kas atkal liks ērģeles atdzīvināt mūzikai. Aldis Kalcenavs stāsta par baznīcas un draudzes vēsturi, par baznīcas atmodas laiku pēc deviņdesmitajiem gadiem, kad Latvija atgriezās Eiropas tautu un zemju sastāvā. Atdzimšanas un atjaunošanās laiks nav viegls. Tas baznīcas draudzei prasa neviltotu ticību un uzticēšanos Dievam un svētajai trīsvienībai, ko dažos vārdos var izteikt kā – ticība, cerība, mīlestība. Nezināms bija fakts, ka Burtnieku baznīcas altārglezna ir flāmu baroka gleznotāja Pītera Paula Rubensa darba reprodukcija un savu “saglābšanas’’ laiku atradusies Rundāles pils muzeja krājumu telpās. Baznīca atdzimst. Tajā dievkalpojumi, kristības, iesvētības un svētdienas skolas, kristīgās nometnes, interesentu ekskursijas un savrupi garīgā ceļa ceļinieki – Dieva meklētāji… Drosmīgākie un zinātkārākie kāpj baznīcas tornī, kur no skatu platformas atklājas īpašs saulainās dienas skats uz Burtnieku ezeru un Burtnieku pagasta dabisko un kultūrainavu.
Nākamā ekskursantu pietura – Burtnieku zirgaudzētava. Jau zinām, ka tajā mūs uzņems zirgkopības speciāliste un zirgu lietu zinātāja Sintija Zaula. Viņa mums atklāj lietas no zirgaudzētavas ikdienas, pastāsta par zirgu dzīvi, sākot no kumeliņu saņemšanas brīža līdz skaistā dzīvnieka izaugšanai un kļūstot par zirgu, kas spēj mērķtiecīgi kāpt pa treneru ierādītajām sporta karjeras kāpnēm. Šis dzīvnieks ir gudrs, paklausīgs un ļoti mērķtiecīgs vien ļoti intuitīvi gudru zirgkopju un treneru rokās. Tādus mēs sastapām arī Burtniekos – zirgu treneres vadībā notika izjādes tiem ekskursijas dalībniekiem, kas tās vēlējās izbaudīt.
Pēdējā jeb trešā pietura bija zemnieku saimniecība “Gredzenmuiža”. Saimnieki šajā Burtnieku pagasta mājā – viensētā ir ienācēji. Abi – Dace un Jorens satikušies Rīgā, studējot Rīgas Tehniskajā universitātē un nu jau vairāk kā desmit gadus sevi sauc par burtnieciešiem, dzīvojot pagastā, kurā piedzimst vējš Vidzemē. Saimnieki rāda piemājas alejas kokus, kas izauguši lieli, bet ezera vēju ietekmē saliekušies slīpi…saimniecībā darba ārkārtīgi daudz – līdztekus mājassolim saimnieki audzē trušus un kazas. Ragaiņu ganāmpulks noteikti sasniedz gandrīz trīs desmitus. Kazu mammas, kazlēniņi un kazu paps. Katram savs aploks jeb teritorija, kurā ļoti viesmīlīgi ciemiņus sagaida gan kazu mammas, gan kazlēniņi, vien pie kazu papa mums nav lemts ciemoties aplokā. Lielie un asie ragi liek domāt un uzmanīties. Saimnieki Dace un Jorens ekskursantus aicina nebaidīties un kazas raksturo kā gudrus, taisnīgus un mērķtiecīgus dzīvniekus, kas sevi ļauj samīļot un kas prot savu labvēlību parādīt arī cilvēkam. Kazu audzēšana Gredzenmuižas saimniekiem nav ienesīgs bizness, tas ir nesavtīgs mīlestības darbs, kura augļi – piens un siers palīdz tuvāko uzturam un veselībai. Saimniecības darbā izjūtams gada laiku ritums – pavasaris – vasara – rudens – ziema, kas lauku sētā dzīvojot ģimenei dod mentālu mieru, enerģiju, spēku un prieku. Prieks dzirkstī no saimnieces acīm, kad kazlēniņš attopas klēpī paņemts un uz katru “mik, mik – mē” tiek saņemts saimnieces vaiga mīļums un buča…saimniecības apskati noslēdzām ar kazas sieru un produktu degustāciju.
Ekskursijas laikā lasītveicināšanas programmas dalībnieki saņēma LNB Bērnu literatūras centra sarūpētas balviņas un Rencēnu pagasta 1. bibliotēkas pateicības par dalību “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā 2024./2025.”
Informāciju un foto sagatavoja:
Rencēnu pagasta 1. bibliotēkas vadītāja Andra Auniņa
