Saulainā septembra sestdienā pilsētas centrā pulcējās Sedas stāstnieki un citi interesenti, lai piedalītos ekskursijā pa pilsētu. Pasākuma nosaukums – “Sedas pagalmu atmiņas un noslēpumi” skanēja gana intriģējoši un solīja interesantus piedzīvojumus.
Pirmā pietura – Sedas pasts. Aina Žvīgure rādīja un stāstīja, kur agrāk atradies pasts, un tā ieeja, atcerējās kāda bija pasta ikdiena. Bijis jāstrādā diezgan lielā šaurībā, pasts un krājkase bijuši kopā vienā telpā, līdz pēc kādām domstarpībām – drīkst vai nedrīkst kaķi ielaist telpās? –un citiem pārpratumiem, krājkasei iedalītas atsevišķas telpas. Augām dienām tikuši sūtīti pasta paku kalni uz plašo Padomju Savienību, saņemti sūtījumi no dzimtajām republikām. No Sedas galvenokārt tikusi sūtīta pārtika, kā arī apģērbs un citi sadzīves priekšmeti. Bijusi liela vēstuļu un telegrammu apgrozība, vajadzējis šķirot daudz abonēto laikrakstu un žurnālu, kuri tolaik bijuši ļoti lēti.
Otrā pietura, “Kurpes pagalms”, tā nodēvēta pēc Viktorijas Brjuņinas atmiņu stāstiņa. Proti, šajā Miera ielas 5 pagalmā bijušas šūpoles, kurās varēja apmesties riņķī par visiem 360 grādiem. Nu, lūk! Reiz, ciemojoties pie brālēna, kurš dzīvojis šajā namā, Viktorija kārtējo reizi šūpojusies, vienlaikus cenzdamās pēc iespējas tālāk aizmest kurpes no kājām, (tāda bijusi populāra šūpošanās procesa darīšana), un, kā gadījies, kā ne, meitenei izdevies tāds rekords, ka kurpe aizlidojusi pāri ceļam un iekritusi ar augstu sētu apjoztā svešā dārzā. Ko darīt? Atstājusi arī otru kurpi pie šūpolēm devusies mājās basām kājām. Mājās prasīta: – kur kurpes? –Nezinu, es staigāju basām kājām! Tomēr nācies vien atzīties, un kaut kā tās kurpes rokā sadabūtas. Šajā pašā pagalmā ekskursanti atrada arī smilšu kastē apraktu sekretiku. Pirms gadiem trīsdesmit četrdesmit tā bijusi populāra spēle – aprakt zemē kādus dārgumus (spožus stikliņus, konfekšu papīriņus, kādu rotiņu u.tml., kas nu kuram bijis), pāri pārlikt stikla plāksnīti un aprokot noslēpt. Viktorija, atsaucoties uz sava vīra Valērija atmiņām, pastāstīja, ka iespējamais sekretiku aizsākums meklējams jau Golodomora laikos, kad Ukrainas iedzīvotājiem tika atņemta visa iespējamā pārtika. Tas bija Padomju varas 1932. un 1933. gadā mākslīgi izraisīts bads Ukrainas PSR, kurā nomira vairāki miljoni cilvēku. Sievietes, lai kaut kā spētu izdzīvot, slēpa graudus un citu ēdmaņu, to ierokot zemē, tikai ar īpašiem orientieriem sazīmējamās vietās, kuras zināja vienīgi viņas pašas. Tas bijis jātur stingrā noslēpumā (krievu valodā noslēpums – sekret).
Trešā pietura – mājas pagalms Miera ielā 2. Uz šo pagalmu stāstniekus vedināja ansambļa “Sudaruška” dalībnieces. Tur ekskursanti tika sveikti ar dziesmām akordeona pavadībā. Atminoties, ka mūzika skanējusi ne tikai kultūras namā, bet arī pagalmos – svinot svētkus, jubilejas vai vienkārši tāpat vakarējot – notika neliela sadziedāšanās, kurā aktīvi iesaistījās šīs mājas iedzīvotāji un nemaz negribēja laist projām lustīgos dziedātājus, kuriem bija jādodas uz nākamo pieturvietu.
Ceturtā pietura – kultūras nams. Šeit ekskursanti pakavējās atmiņās par kultūras dzīvi. Balles notikušas ne tikai sestdienas vakaros, bet arī svētdienās. Lielā zāle bijusi arvien ļaužu pilna, bijuši vairāki deju orķestru sastāvi, kas vakara gaitā cits citu nomainījuši. Kino rādīts divreiz dienā. Darbojušies dažādi pašdarbības pulciņi. Un kāds tur brīnums: savulaik Sedā dzīvojuši aptuveni trīs ar pusi tūkstoši iedzīvotāju, pamatā jaunāka gada gājuma. Sēžot uz soliņiem pie 1959. gadā uzceltās majestātiskās kultūras nama ēkas, dalībnieki aplūkoja arī pirmā Sedas kluba foto. Daži klātesošie atcerējās, ka gājuši uz pasākumiem arī šajā barakas stila ēkā. Un arī todien neiztika bez muzicēšanas – “Sudaruška” uzspēlēja un uzdziedāja arī šeit.
Piektā pietura – ambulance. Šeit daudz ko pastāstīt bija Andai Kociņai, kura strādājusi ambulancē par laboranti. Šajā ēkā, kur pašlaik darbojas Pestīšanas Armija, atradušies ārstu kabineti, laboratorija un aptieka. Laborantam reizēm bijis jāstrādā līdz rīta gaismai, kad gadījās epidēmijas (uz Sedas slimnīcu tika vesti slimnieki no Smiltenes un citām vietām, kur uzliesmojusi kāda lipīga slimība, piemēram, dizentērija). Iekārtas vēl nebija tik modernas kā mūsdienās, bija liels roku darbs. Andai sāpīgi atcerēties, ka reizēm saņemti zvani no ģimenes: – vai tu mūs pavisam esi aizmirsusi? Bijis jāpaveic pilnībā viss darbs, līdz varēja doties mājās, – tas reizēm ievilcies līdz vēlai naktij. Reiz noticis šāds negadījums: kāds dzērājs ielauzies ambulancē spirta meklējumos un izraisījis ugunsgrēku, nodegusi visa iedzīvotāju slimību kartotēka. Tas bijis traģiski, jo kartotēkā bija atzīmes par bērnu un pieaugušo vakcinācijām, slimībām utt., kas nu sarežģījis tālāko medicīnisko aprūpi.
Sestā pietura – slimnīca. Tepat blakus ambulancei, slejas slimnīcas ēka, kur šobrīd izvietojies Sedas pansionāts. Slimnīca bijusi liela, ar dažādām nodaļām, to skaitā infekcijas, dzemdību (kādu laiku), bērnu (atsevišķā ēkā), terapijas un citas pilnvērtīgai slimnīcas darbībai nepieciešamās nodaļas. Zinaida Zaharova, kura šeit strādājusi par mediķi, pastāstīja kādu gadījumu no savas prakses. Reiz ziemas laikā slimnīcā saņemts izsaukums no Jērcēnu pagasta – bijis jāsteidzas pie kādas čigānu tautības dzemdētājas. Zinaida ar šoferi nonākuši pie slimnieces, sapratuši, ka dzemdības jau notiek, un 10 minūšu laikā ārste pieņēmusi jaundzimušo meitenīti. Problēmas bijušas ar placentas atdalīšanos, bet Zinaidai vienlaikus jārūpējas gan par jaundzimušo, gan par jauno māmiņu. Māja bijusi auksta. Lai bērns nenosaltu, tas ievīstīts segās un uzlikts uz ātrās palīdzības mašīnas motora, no kura nācis kāds siltums, tikmēr ārste rūpējusies par slimnieci, līdz varējuši steigties uz Valkas dzemdību nodaļu. Viss beidzies laimīgi. Viktorija atceras, ka viņu mazotnē reizēm vilinājis slimnīcas atkritumu konteiners, tam bijusi raksturīga specifiska smarža, bijušas atrodamas dažādas šļirces, adatas un dažādi citur neredzēti nieki. Kamēr tika stāstīti slimnīcas stāsti, pansionāta pagalmā sapulcējās bariņš iemītnieku, kuri ar interesi klausījās un skatījās “Sudaruškas” uzsāktās rotaļas – “Ādamam bij` septiņ` dēli” un citas. Vareni izkustējušies rotaļās, pasākuma dalībnieki devās uz nākamo apstāšanās vietu.
Septītā pietura – stadions. Stadions guļ liels, plašs un kluss staltu priežu ieskauts. Kādreizējais rajona lepnums – modernākais tālu apkārtnē. Vladimirs Brjuņins rādīja, kur agrāk atradies hokeja laukums, kur tiesnešu māja. Kad apkārt lielajam laukumam izbūvēts asfalta skrejceļš, pa to neesot ļauts braukt ar velosipēdiem, jāsaudzē! Tagad gan daži pat ar mašīnām te brauc un nekas! Stadionā notikušas rajona spartakiādes, kūdras fabrikas sporta spēles, arī ugunsdzēsēju sacensības. Sedas komanda bijusi ļoti spēcīga. Par piedalīšanos sacensības pienācās trīs brīvdienas. Vladimirs stāstīja, ka reiz pēc kādām sacīkstēm devies uz kantori, lai saņemtu dokumentu par piešķirtām brīvdienām. Kabinetā sēdējis kāds darbinieks, kurš bijis visai skops un izrakstījis pavēli par tikai vienu brīvu dienu. Vladimirs sašutis, nav licies mierā un gājis pie kāda cita darbinieka, kurš bez vārda runas parakstījis dokumentu par trīs brīvdienām, un tā Vladimirs ticis pie veselām četrām brīvām dienām!
Šajā pieturā bija veikts aptuveni pusceļš no ieplānotā, tādēļ šeit tika nolemts iestiprināties. Tika klāts galdiņš ar sāļo un saldo kliņģeri, tēju un pašu dārzos lasīto ābolu un aroniju sulu. Labi atpūtinājuši kājas un paēduši, dalībnieki atvadījās no “Sudaruškām”, kurām bija jāsteidzas uz citiem notikumiem, un devās tālāk.
Astotā pietura – Ugunsdzēsēju māja. Tepat netālu no stadiona atrodas ēka, kurā savulaik izvietojusies ugunsdzēsēju saimniecība. Vladimirs Brjuņins visu mūžu bijis šoferis ugunsdzēšanas mašīnā. Sākotnēji visas mašīnas un aprīkojums atradies šeit, bet, tā kā kūdras laukos bieži gadījušies ugunsgrēki un nav bijis iespējams nonākt ugunsnelaimes vietā gana ātri, vēlāk pie katra kūdras ieguves objekta nozīmēta ugunsdzēšanas tehnika, lai dzēšana notiktu maksimāli operatīvi. Sākotnējā ēkā palikušie ugunsdzēsēji un aprīkojums galvenokārt nodrošinājis pilsētas ugunsnelaimju dzēšanu. Jautāts, vai nav garlaicīgi iet uz darbu, kad vienā ielas pusē savs dzīvoklis un otrā darbs, Vladimirs atsmēja: – toties varu gulēt gandrīz līdz pat darba laika sākumam. Olga Hodosova atcerējās, ka ugunsdzēsējiem bijis pirmais televizors Sedā, bērni skrējuši skatīties pārraides un ārā neesot dzīti. Vēl interesantu faktu par šo ugunsdzēsības ēku pastāstīja Aina Žvīgure. Kad Ainas kundze 1957.gadā ieradusies Sedā, tad šajā ēkā bijusi izvietota arī bibliotēka. Šis fakts bibliotēkas darbiniekiem nebija zināms un, iespējams, tā arī paliktu, ja ne šī pagalmu ekspedīcija.
Devītā pietura – ceptuve un pirts. Ēka, kur šobrīd izvietojies veikals “Lats” un aptieka, savulaik celta kā ceptuve. Aculiecinieki atminējās, kā ejot šeit garām vēdījusi svaigi ceptas maizes smarža. Aiz ceptuves atradusies pirts. Par pirti dažādas atmiņas: Viktorijas mamma stāstījusi, ka ne visai paticis iet uz pirti. Kailie pirtotāji bijuši visai cieši saspiesti viens pie otra, katrs savā tazikā (apaļa metāla vanniņa) centies ātri nomazgāties. Pirtī varēts arī iet dziļāk karstumā pērties. Sākotnēji celtajās mājās vannas istabu nav bijis.
Dodoties tālāk, ekskursanti pameta skatus uz to pusi, kur sākotnēji meža vidū gozējušās Salāniešu mājas. Šīs saimniecības vietā tad arī sākusies Sedas strādnieku ciemata būvniecība. Toreiz māju saimnieki jau pirms vairākiem gadiem izvesti uz Sibīriju. Sākotnēji šis mājas vēl izmantotas topošā ciemata saimniecības vajadzībām, te bijis iekārtots veikals, un telpas izmantotas arī citiem praktiskiem mērķiem. Par to runājoties, stāstnieki nonāca uz Zaļās ielas (agrāk Kirova iela).
Desmitā pietura – Olgas māja jeb Zaļā iela 5. Interesanti, ka māju numerācija Zaļajā ielā, kura agrāk dēvēta Kirova vārdā, sākusies nevis no tagadējā pilsētas centra kā visās pārējās ielās, bet no otras puses, jo sākotnēji ciemata centrs bijis plānots jau pieminēto Salāniešu māju vietā. Zaļā iela tikusi apbūvēta ar desmit divstāvu namiem, no kuriem četru vairs nav. Tika piesēsts pie stāstnieces Olgas Hodosovas mājas. Olga stāstīja, ka viņu ģimene šeit dzīvo, kopš šī māja 1953.gadā uzcelta, pirms tam dzīvojuši Strenčos. Sākotnēji vannas istabas mājās nav bijušas. Septiņdesmito gadu sākumā notikusi lielā pārbūve, ievilkta centrālā apkure un uz pieliekamā kambarīša un daļas virtuves platības rēķina ierīkotas vannas istabas. Olgas pagalma smilšu kastē tika atrasts jau otrais sekretiks. Šobrīd šajā ēkā īrnieki palikuši tikai divos dzīvokļos. Olga baidās, ka ēka tiks atslēgta no centrālapkures, un, skumji nopūšoties, saka: – Tā gribētos šeit nodzīvot līdz mūža beigām!
Vienpadsmitā pietura – Andas māja jeb Zaļā iela 8. Anda dzīvojusi vairākos dzīvokļos Sedā, arī citā šīs mājas dzīvoklī kopā ar savu vīru. Kopš vīrs miris, Anda jau vairākus gadus mitinās dzīvoklī Nr. 6. Par saistību ar Andas kundzi interesantu stāstu pastāstīja Anita Auniņa. Pirms 20 gadiem, būdama Sedas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, Anita saņēmusi no Andas lūgumu reģistrēt viņas laulību pie Andas mājās, jo viņas Bērziņš esot slims, uz gultas, pats uz dzimtsarakstu nodaļu atnākt nevarot. Bet nesen bijis izdots likums, ka, ja nu kas atgadās, laulātiem pensionāriem traģiskā situācijā izmaksājams pabalsts divu pensiju apmērā! Vienu vārdu sakot, Andas kundze praktiska, tālredzīga sieviete. Anita, mazliet padomājusi, nolēmusi riskēt, un devusies sarakstīt, abus mūžu kopā nodzīvojušos un līdz tam laulību nereģistrējušos, pensionārus viņu dzīvoklī Zaļajā ielā 8, lai gan tajos gados pēc likuma bijušas stingri noteiktas vietas, kurās drīkst veikt laulību reģistrāciju, – to skaitā Sedā, Skolas laukumā 2, dzimtsarakstu nodaļā. Anita sagatavojusi laulību reģistru, kaklā kārusi amata zīmi, ka veic laulību reģistrāciju, un tā Kociņa un Bērziņš oficiāli kļuva par vīru un sievu, saglabājot katrs savu uzvārdu. Jāpiemetina, ka Bērziņš izveseļojās un abi vēl vairākus gadus laimīgi nodzīvoja laulāta pāra statusā.
Divpadsmitā pietura – Zaļā iela 10. Šajā namā bērnību aizvadījis stāstnieks Vladimirs Brjuņins. Līdz viņa divu gadu vecumam ģimene mitinājusies vienā istabā otrajā stāvā, vēlāk, kad bērni paaugušies, Vladimira piecu cilvēku ģimenei piešķirtas divas istabas pirmajā stāvā. Šeit nu labi iederējās Vladimira stāstiņš par to kā radušies viņa nākamās ugunsdzēsēja profesijas aizmetņi. Vasarās virtuvē plīts netika kurināta, uz plīts virsmas bija pārklāta vaskadrāna un pāri pārlikti ķieģeļi. Reiz, būdams mazs puika, viņš atvēris plīts durtiņas un salicis iekšā dažādus skaliņus, žagariņus un aizdedzinājis. Cik interesanti deg, tomēr uguns jādzēš! Tolaik bija parādījušās pirmās plastmasas parfimērijas pudelītes ar kaut kādu šķidrumu iekšā un pulverizatoru – tad nu ņēmis to pudelīti un dzēsis uguni. Ko teiksiet, vai tad tā netop ugunsdzēsēji? Jāpiebilst, ka rudenī, kad vajadzējis atsākt plīti kurināt, zem noņemtajiem ķieģeļiem pavērusies aina ar vaskadrānu, kurā “nez no kurienes” uzradušies vairāki brūni apļi. Diez kā tie radušies, brīnījusies mamma.
Plānotais ekspedīcijas maršruts tika izstaigāts, dalībniekiem pa ceļam mainoties, kāds piepulcējās, kāds atkrita, – bet izturīgākie pavadīja trīs interesantas stundas, staigājot pa pagalmiem un klausoties interesantus stāstus. Var mēģināt kaut ko no dzirdētā pierakstīt, tomēr stāstītāju intonāciju, mīmiku, žestus jāredz pašam, lai daudz dziļāk un patiesāk sajustu bijušā laikmeta garu un notikumus.
Pasākums organizēts sadarbībā ar Valmieras bibliotēku, kā viena no Sedas pilsētas bibliotēkas aktivitātēm projektā Sedas kopienai “Kaimiņš. Pagalms. Vēsture.”. Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Muzeju biedrība (LMB) un British Council pārstāvniecība Latvijā.
21.09.2024. Anita Auniņa
Foto galerija:
