Valmieras pagasta bibliotēkā par godu Sveču mēnesim un Sveču dienai ir aplūkojama Andas Ābomas – Ivulānes bišu vaska sveču izstāde “Ziemas Māra jeb Sveču diena”.
Jau izsenis latvieši februāra mēnesi ir dēvējuši par Sveču mēnesi. 2. februārī – Sveču dienā (zināma arī kā Ziemas Māra, Svacaine, Gromnica Latgalē, Svecaine, Grabenīca, arī Vēja diena un Govju diena) tiek iezīmēts ziemas vidus. Attīstījusies no seniem pagānu šķīstīšanas svētkiem un vēlāk transformējusies kristīgajā ticībā, Sveču diena ir zināma arī mūsdienās.
Folkloras materiāli liecina, ka šajā dienā ir rīkoti svētki par godu svecēm un skaliem, proti gaismas, siltuma devējiem. Šajā dienā lēja sveces, lai tās gaiši un taupīgi degtu, ar nosacījumu, ka to darot jāsmejas, savādāk sveces nedegs gaiši un šprakstēs. Svarīga bija tieši sveču liešana, nevis dedzināšana. Bija jālīksmojas, sievietēm tā bija brīvdiena, nedrīkstēja šūt, adīt, vērpt un darīt citas nodarbes, kurās jāizmanto asi priekšmeti. Jauniem cilvēkiem bija jāēd dzērvenes, lai skaistums vaigos. Sveču dienā vajadzējis govis ar sniegu mazgāt, lai vasarā dunduri neēdot. Ir pieraksti par to, ka šajā dienā dravnieki dedzinājuši āboliņu un ar to dūmiem kūpinājuši bišu stropus, lai vasarā daudz medus, un ka matus šai dienā nesukā, lai vistas dārzus nekašā.
2. februāris tika saukts arī par Vēju dienu, ļaudis lūguši Vēja māti, lai nenopūš, saudzē sveču liesmu. Šajā dienā negāja rijā kult, sienu un salmus nenēsāja apkārt, lai vējš neizkaisa.
Kristīgajā baznīcā tika svētītas sveces, valdīja uzskats, ka svētītās sveces sargājot mājas no pērkona iesperšanas. Sveces aizdedzināja, cilvēkam piedzimstot un aizejot aizsaulē, lai tās radītu gaišu ceļu. Sveču dienā ļaudis pareģojuši arī gaidāmo vasaru, ja sveču dienā snieg vai putina, tad gaidāma silta un lietaina vasara.
Neapšaubāmi, galvenā šīs dienas paraža ir sveču liešana. Jāatzīmē, ka agrāk ļaudis dedzinājuši skalus gaismas iegūšanai, tikai vēlāk sveces lējuši no aitu vai liellopu taukiem, un tikai pēc tam no bišu vaska. Lai iegūtu sveces, tika sagrieztas bomeles (kokvilnas diegi) sveces garumā un mērcēti kausētos taukos vai vaskā tik ilgi, kamēr svece kļuvusi pietiekoši resna. Arī mūsdienās pazīstam dažādas tehnikas un veidus sveču liešanā, taču bišu vaska svecēm piemīt kaut kas patiešām valdzinošs un dabisks, kas katra latvieša mājās rada tradicionālā mantojuma sajūtu.
Vaska sveces ir arī viens no Piebalgas bioloģiskās biškopības saimniecības “Indrāni” produktiem, kas tiek piedāvāts ziemas sezonā. Saimniecībā strādā Mairis un Anda Ivulāni. Saimniece Anda vaska sveču liešanas prasmes pārņēmusi no vīra, un sveces top nu jau teju 20 gadus Valmierā. Pati Anda par savu arodu saka: “Tagad vīra pārziņā ir kvalitatīva vaska sagatavošana, manā – sveču liešana. Esmu ievērojusi, ka cilvēkiem, redzot vaska sveci, uzreiz rodas vēlme to paņemt rokās un pasmaržot. Vasks smaržo pēc vasaras, saules, medus, propolisa, ļaužu atmiņā ataust bišu sanoņa liepās, vectēva mājas ar bišu stropiem. Man ir tieši tādas pašas asociācijas un pat vēl vairāk. Vasks, kādu to pazīstam mēs, nav mainījies kopš cilvēce iepazina vasku kā medus bites radītu vielu. Cilvēks vaska unikālās īpašības atklāja daudzus tūkstošus gadus atpakaļ. Senie ķīnieši, ēģiptieši vasku izmantoja papirusa ruļļu apstrādei, skaistumkopšanā, zāļu izgatavošanai, arī sveču liešanai. Rudens tumšajos vakaros, lejot sveces, es radu gaismas avotu ne tikai fiziski, bet arī garīgi tuvojos Ziemas saulgriežiem. Tā ir cīņa, kurš uzvarēs – tumsa vai gaisma? Pirmkārt, gaisma jārada sevī, lai ar gaišu enerģiju to materializētu svecē. Sveces liesma telpā dod gaismu, mūs nomierina, turklāt notiek ēterisko eļļu iztvaikošana. Daudzi cilvēki sveces dedzina, lai attīrītu telpu no sliktas enerģijas, skatās, vai svece deg rāmu liesmiņu, vai sprakšķ… Par sveču formu daudzveidību – tas ir cilvēka radošais lidojums, jo atliet silikonā var jebkuru formu. Man mīļākās ir vienkāršās formas sveces, bez liekiem kruzuļiem. Šīs sveces arī vislabāk un ilgāk deg. Lejam sveces teju 20 gadus, papildinām sveču formu klāstu, jo cilvēkiem patīk izvēle. Šobrīd populārākās ir sveces ar tautisko rakstu motīviem. Ir cilvēki, kas saņem dāvanā vaska svecīti un noliek plauktā aiz stikla, jo žēl tādu skaistumu dedzināt. Es aicinu aizdedzināt vaska svecīti katru dienu, kaut uz mirkli, pavērot sveču liesmiņu, būt ”šeit un tagad” un apzināties, ka esam daļa no dabas, un būt pateicīgiem, ka šis ir mūsu laiks uz zemes.”
Bišu vaska sveces ir viens no mūsu latviskās identitātes atspoguļotājiem, ar ko varam lepoties plašajā pasaules kultūrtelpā. Izstāde apskatāma Valmieras pagasta bibliotēkā no 1. februāra līdz 29. februārim.
Sagatavoja: Valmieras pagasta bibliotēkas vadītāja
Inga Grīnbauma
