Ingrīda Zīriņa. Pirms simts gadiem februārī

Last changed on Tr, 25/03/2020 - 14:33

IZLĒMĪGI VĪRI

Brīvības cīņās par Latvijas neatkarību un patstāvību (1918-1920) nozīmīgu ieguldījumu deva militārais formējums, kuram pirms simts gadiem piešķīra Valmieras vārdu! Kā pirmo kājnieku pulku to dibināja 1919. gada 18. februārī Tērbatā (tag. Tartu) Igaunijā. Kāpēc vēsturiskais notikums norisinājās ārpus Latvijas? Atbilde meklējama toreizējā sarežģītajā politiskajā situācijā, - proti, pie varas kopš 1918. gada decembra atradās lielinieki jeb komunisti. Arī daļa valmieriešu atbalstīja J. Stučkas režīmu. Taču netrūka patriotisku un dedzīgu vīru, kuri meklēja iespēju palīdzēt atjaunot nesen proklamētās valsts suverenitāti.

Arī mūsu ziemeļu kaimiņi turpināja cīnīties pret lieliniekiem. 1919. gada janvāra kaujās Igaunijas divīzijas pārrāva Padomju Krievijas fronti, ieņemot Tapu, Rakveri, Meizakilu (Mōisaküla) un Tervu (Törva), 14. janvārī Tērbatu, 1. februārī Valku ar apkārtējiem latviešu pagastiem. Igauņu karaspēkam palīdzēja sabiedrotie - brīvprātīgo bataljons „Ziemeļu dēli” no Somijas. Lielinieku pusē kaujās piedalījās 2. un 10. divīzijas pulki, tāpēc cīņas risinājās ar mainīgām sekmēm. Tomēr februāra otrajā pusē igauņiem izdevās atbrīvot jau nelielu Ziemeļvidzemes daļu.

TĀLĀ CEĻĀ

1918. gada decembrī par Latvijas Pagaidu valdības pārstāvi Igaunijā iecēla luterāņu mācītāju Jāni Ramani. Lai varētu uzsākt latviešu karaspēku vienību veidošanu, Pagaidu valdības ministru prezidents Kārlis Ulmanis 1919. gada 3. janvārī deva rīkojumu kapteinim Jorģim Zemitānam doties uz Rēveli (tag. Tallinu), lai uzsāktu sarunas ar Igaunijas Republikas Pagaidu valdību. 7. janvārī no Liepājas, kā militārais pārstāvis un Latvijas Pagaidu valdības pilnvarotais, J. Zemitāns devās ceļā. Brauciens ar kuģi ilga divas dienas. Pēc ierašanās Tallinā, dienu vēlāk - viņš oficiāli uzsāk pārrunas. Brauciens izrādījās veiksmīgs. 20. janvārī J. Zemitāns panāca vienošanos ar Igaunijas armijas virspavēlnieku Juhanu Laidoneru par pašaizsardzības rotu formēšanu Igaunijas valsts teritorijā no tur esošajiem Latvijas pilsoņiem. Abas puses arī vienojās par 6 rotu veidošanu Rēvelē (tag. Tallina), Pērnavā un Tērbatā (tag. Tartu).

Izlēmīgs un neatlaidīgs. Ziemeļlatvijas armijas virspavēlnieks pulkvedis Jorģis Zemitāns.

Dažas dienas vēlāk, 3. februārī Latvijas Pagaidu valdība kapteini Jorģi Zemitānu iecēla par visa latviešu karaspēka organizētāju un komandieri Igaunijā un Ziemeļlatvijā. Nebija noslēpums, ka Latvijas Pagaidu valdībai trūka finanšu līdzekļu, lai varētu uzturēt un apbruņot savu karaspēku kaimiņvalstī. Igaunijas Republikas Pagaidu valdība sniedza materiālo palīdzību jaunformējamiem Latvijas militāriem spēkiem. 18. februārī Latvijas Pagaidu valdības oficiālās pilnvarotās personas Jānis Ramanis un Jorģis Zemitāns, no igauņu puses - ministru prezidents Konstantīns Petss parakstīja līgumu. Saskaņā ar to, latviešu bruņotajiem formējumiem būs jāpakļaujas Igaunijas virspavēlniecībai. Igaunijas puse savukārt pēc līguma noteikumiem apņēmās apgādāt latviešu karavīrus ar ieročiem, munīciju, pārtiku un iespēju robežās arī ar naudas līdzekļiem. Līgumā bez vienošanās par apbruņošanu un apgādi iekļāva vēl papildus vienošanos par to, ka „igauņu bruņotie spēki likumīgi atrodas un veic militārās darbības Latvijas Republikas teritorijā”. Pamatvilcienos šis līgums paredzēja sekojošo: pirmkārt, Igaunijas valdība atļāva mobilizēt, formēt un apmācīt Latvijas Pagaidu valdības karaspēka vienības no Igaunijas teritorijā esošajiem Latvijas pilsoņiem (tas attiecās arī uz Igaunijas armijas ieņemtajām teritorijām). Otrkārt, Igaunijas armija var ieņemt tādu pierobežas joslas līniju, kas stratēģisku apsvērumu dēļ būtu nepieciešama Igaunijas dienvidu frontes aizsargāšanai. Treškārt, Valkas – Meizakilas, Valkas – Valmieras un Valkas – Alūksnes dzelzceļš visu karadarbības laiku paliek Igaunijas armijas rīcībā. Noslēgtais līgums ietvēra vēl punktu, saskaņā, ar kuru, „kamēr nebūs sasniegta Limbažu – Valmieras – Smiltenes – Alūksnes līnija, visi latviešu militārie formējumi atrodas Igaunijas armijas virspavēlnieka pakļautībā”. Septītais punkts paredzēja turpmāko teritoriālo piederību līdz galīgai robežlīnijas noteikšanai starp Igauniju un Latviju. Tā nu Igaunijas Republikā (uz laiku) iekļāva agrākos Valmieras apriņķa Meizakilas un Ipiķu pagastus, Valkas apriņķa Sāru, Liellugažu, Omuļu, Lugažu un Laicenes pagastus, kā arī Valkas pilsētu. Astotais no desmit līguma punktiem savukārt noteica kārtību, kādā Igaunijas armijas virspavēlniecības pakļautībā esošie spēki Latvijas teritorijā rekvizīciju veidā tiks apgādāti ar pārtiku, par to maksājot pēc Igaunijas noteiktajām cenām. Šim nolūkam pie pilsētu un apdzīvoto vietu komandantūrām nācās izveidot speciālas rekvizīcijas komisijas, kurās darbojās latviešu un igauņu karaspēka vienību pārstāvji. Lai gan igauņu valdība iepriekš minētajos pagastos un Valkas pilsētā apņēmās ievērot latviešu iedzīvotāju intereses, ne visi Latvijas Pagaidu valdības pārstāvji noslēgto līgumu atbalstīja, pamatoti norādot, ka J. Ramanim un J. Zemitānam nebija pilnvaru slēgt līgumu uz Latvijas teritorijas rēķina.

NO BATALJONA PAR PULKU

Uz noslēgtā līguma pamata Igaunijas armijas virspavēlnieks Juhans Laidoners atļāva Tērbatā formēt vienu kājnieku bataljonu un vienu artilērijas vadu. Abas kaujas militārās vienības nonāca Igaunijas armijas 2. divīzijas komandiera pulkveža Puskara pakļautībā. Par topošā bataljona komandieri 16. februārī (ar pavēli Nr.8.) iecēla pulkvedi – leitnantu Jūliju Jansonu, bet par vada komandieri - virsleitnantu Artūru Dannebergu. Jaunformējamo bataljonu sākotnēji nosauca par I Valmieras bataljonu. Divas dienas vēlāk, 18. februārī, latvieši un igauņi nolēma tomēr formēt pulku, un ar igauņu II divīzijas komandiera pavēli Nr. 28-a uzdeva pulkvedim Jansonam „sākt oficiālo pulka formēšanu un komandēšanu.

Pirmais. Pulkvedis - leitnants Jūlijs Jansons. Valmieras pulka komandieris no 18. II. līdz 1. XI. 1919. g.

Kā pirmos pulkā ieskaitīja virsniekus - kapteiņus Paukšēnu un Skreju, virsleitnantus Robežnieku, Kasparsonu, Bielaju un Dannebergu, leitnantus Liepu – Lindi, Brašņēvicu, Grīnbergu, Petaku, Briedi un Akmeni. Saziņā ar Igaunijas kara ministru, kapteinis Zemitāns februāra beigās izsludināja atbrīvotajā Latvijas daļā un Igaunijā Latvijas pilsoņu mobilizāciju. 20. februārī no Tērbatas uz mobilizācijas vietām norīkoja virsniekus: uz Valku virsleitnantu Robežnieku ar leitnantiem Liepu – Lindi un Briedi, uz Rūjienu – kapteini Pēkšēnu, virsleitnantu Dannebergu un leitnantu Petaku, uz Pērnavu – virsleitnantu Bielaju ar leitnantu Grīnbergu. Tērbatas mobilizācijas komisijā aktīvi darbojās kapteinis Skreja, leitnants Brašņēvics un leitnants Akmens. Valkas pilsētā mobilizāciju izsludināja no 25. līdz 27. februārim, bet apriņķī, attiecīgi no 27. līdz 29. februārim. Mobilizēja pilsoņus, kuri uz 1919. gada 1. janvāri vecumā no 19 līdz 40 gadiem, virsniekus, kara ierēdņus, ārstus līdz 48 gadu vecumam. Līdzi bija jāņem uzturs 1 nedēļai, apavi un apģērbs 3 mēnešu vajadzībām, 3 pāri veļas, gultas maiss, sega un 2 palagi. Mobilizācija deva necerēti labus panākumus. Mainīgo frontes apstākļu dēļ tā nevarēja notikt Rūjienā, bet gan netālajos Ķirbēnos. Lūk, kā to aprakstījis kāds vēsturisko notikumu aculiecinieks: „Aizgrābjoši noskatīties, kā veci un jauni pulcējās, lai stātos armijas rindās. Vecas māmiņas svētīja nākamos brīvības cīnītājus. Ziedoja visu karavīriem nepieciešamo.” Valkā iznākošais laikraksts „Jaunā Dzīve” 3. numurā tikpat jūsmīgi aprakstījis mobilizācijas norisi, vēl reiz uzteicot lieliskos rezultātus Rūjienā (domāts Ķirbēnos – preciz. I.Z.). Cīņās par brīvību devās ne vien vīri spēka gados, bet arī 15 – 17 gadus jauni zēni un pat sirmgalvji. Piemēram, kā brīvprātīgais pulkā iestājās 60 gadus vecais Jēkabs Noriņš no Valkas apriņķa Annas pagasta Dastiņu mājām. Vīrus un puišus nosūtīja tālāk iedalīšanai pulkā uz Tērbatu. Pavisam kopskaitā izdevās mobilizēt 60 virsniekus, 1471 kareivi, 1 instruktoru; no tiem Valkā 7 virsniekus, 314 kareivjus, Ķirbēnos 16 virsniekus un 615 kareivjus, Tērbatā 23 virsniekus un 190 kareivjus. 

Igaunijas armijas virspavēlnieks. Ģenerālis Juhans Laidoners. Foto 1920. gadi.

Ticība jaunajai Latvijas valstij un tās bruņotajiem spēkiem pieauga ar katru dienu. 1919. gada 9. martā kapteinis Zemitāns ar Igaunijas armijas virspavēlnieka, pulkveža Laidonera atbalstu, panāca stratēģiski svarīgu vienošanos par pulka formēšanu pēc igauņu bataljona parauga, ar rezerves bataljonu un artilērijas bateriju. 10. marta pavēlē Nr. 16. pulkvedis Zemitāns par komandieri iecēla pulkvedi – leitnantu Jūliju Jansonu un uzdeva pulku saukt par 1. Valmieras kājnieku pulku, bet 13. martā Igaunijas armijas virspavēlnieks izdeva pavēli, kurā par pulka oficiālo dibināšanas dienu skaitāms 18. februāris!

Savs karogs! Darināts un dāvināts uz pulka 5 gadu atceri 1923. g. Tad jau pulkam mainīta numerācija - no pirmā tas pārtapis par ceturto kājnieku pulku.