- Pievienoja: 31.10.2024, Arta Rozīte
- Sagatavoja: Anna Norvele
- Organizācija: Valmieras muzejs
2024. gada septembrī palika 80 gadi kopš 1944. gada 23. septembrī artilērijas apšaudes rezultātā nodega lielākā daļa Valmieras vēsturiskā centra ēkas un kopā ar tām dažādas vēstures liecības. Ugunsgrēki iznīcināja arī Valmieras muzeju un tā krājumu (19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā vāktās liecības par pilsētas vēsturi).
Šoreiz dziļāk ielūkosimies viena priekšmeta – 16. gadsimtā izgatavota krāsns podiņa – vēsturē. Lai gan pirmajā brīdī necils, viens priekšmets sevī apvieno plašu vēsturi un atšķirīgas nozīmes. Tas ir bijis dekoratīvs krāsns elements, politisks un reliģisks simbols, būvgruzis, rets arheoloģisks atradums, nenozīmīgs objekts, Valmieras vēstures ekspozīcijas daļa, modernā kara liecinieks un pēdējā simboliskā saite ar iznīcināto sākotnējo muzeja krājumu.
Radīšana. Reformācija Livonijā
Podiņu krāsnis Livonijas pilīs sāka būvēt 16. gadsimta sākumā. Tehnoloģiskā attīstība ļāva radīt plakanus krāsns podiņus ar detalizētiem attēliem. Tādēļ jaunais sildelements pildīja ne tikai praktisku, bet arī dekoratīvu un komunikatīvu funkciju.
16. gadsimtam parasti ir raksturīga krāsns keramika ar t.s. Bībeles motīviem, portretiem, ziedu vītnēm. Savukārt reformācijas laikā uz šīm krāsnīm varēja parādīties attēli, kas simboliski atbalstīja reformācijas laikā sabiedrībā rezonējošās idejas. Piemēram, reformācijas piekritēju teoloģiskajos (un arī politiskajos) uzskatos svarīgas bija gan tradicionālās Bībeles ainas, gan reformatoru portreti. Tam klāt nāca arī uzraksti un tādi kā saukļi. Tādējādi, būvējot krāsni ar šādiem uzraktiem vai motīviem savā pilī, tās īpašnieks parādīja gan vietējiem, gan, iespējams, ārzemju viesiem savas politiskās un reliģiskās simpātijas.
Uz attēlā redzamā krāsns podiņa ir aina no Bībeles – bronzas (vai vara) čūskas pielūgšana. Šis simbols parādās Ceturtajā Mozus grāmatā, Ķēniņu grāmatā un Jāņa evaņģēlijā. Baznīcas reformators, teologs Mārtiņš Luters savos darbos to interpretē kā pestīšanas simbolu un saista ar vairākām reformācijas teoloģijai nozīmīgām tēmām. Tādēļ Bronzas čūska ir viens no motīviem, kas bieži parādās reformācijas mākslā un arhitektūrā, tai skaitā podiņu krāsnīs.
Šo tendenci varam vērot arī citviet Livonijā, jo šādi podiņi ir atrasti gan Cēsīs, gan Turaidas pilī. Cēsu pilī, iespējams, ir bijušas divas tā sauktās “reformācijas krāsnis”. Tās saista ar vācu ordeņa mestru Hermani fon Brigeneju (~1475–1549; mests no 1535. gada). Valmieras podiņš tika atrasts kopā ordeņa mestra Frīdriha fon Gālena (~1480-1557; mestrs no 1551. gada) ģerboni. Fon Gālens arī atbalstīja reformāciju un varu ieguva divus gadus pēc Briganeja nāves.
Interesanti, vai jaunais mestrs Valmierai pasūtīja tādas pašas vai līdzīgas krāsnis?
Atrašana
Krāsns podiņa fragments tika atrasts 1937. gadā Latvijas Pieminekļu valdes veiktajos izrakumos Valmieras pilī, arheoloģes Elvīras Šnores (1905-1996) vadībā. Pateicoties arheologu piezīmēm, mēs zinām, ka podiņa fragments atrasts kopā ar Vācu ordeņa Livonijā mestra fon Gālena ģerboni, kādreizējā pils aizsarggrāvī. Krāsnīm, tiekot iznīcinātām vai nolietotām, to fragmenti bieži tika izbērti kopā ar būvgružiem, piemēram, lai aizbērtu bedres. Valmieras pils aizsarggrāvis pakāpeniski tika aizbērts 16. gadsimtā. Fragmenta nonākšana aizbērumā ļauj datēt brīdi, kurā krāsns tika nojaukta vai iznīcināta.
Krāsns podiņš, kopā ar citiem interesantākajiem (vai pretēji – tipiskākajiem) atradumiem, tika aprakstīts Elvīras Šņores publikācijā par izrakumu secinājumiem. Izrakumu materiālos redzams, ka sākotnēji bija atrasti divi viena podiņa fragmenti, no kuriem viens Otrā pasaules kara laikā ir pazudis. Pēc izrakumiem priekšmeti nonāca Latvijas Vēstures muzeja (tagad – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) glabāšanā, jo tāda bija Pieminekļu valdes pieņemtā prakse 20. gs. 30. gados.
Izrakumus finansēja ar sabiedrības ziedojumiem, un tos vāca Valmieras vēstures entuziasti, galvenokārt – sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953). Viņu mērķis bija pierādīt, ka Valmierā kādreiz atradusies Indriķa hronikā minētā mītiskā Beverīnas pils. 20. gadsimta sākumā nacionālā romantisma ietekmē, daļai sabiedrības tā asociējās ar šķietami pazaudēto brīvību, vienotās senlatvijas ideju un “senču varenību” laikā pirms Krusta kariem. Tādēļ tolaik Valmierā šādi ar kristietības vēsturi un vācu kultūru saistīti artefakti īpašu ievērību neguva.
Kad Elvīra Šnore tomēr secināja, ka Beverīna nav atradusies Valmierā, vietējie entuziasti tam nepiekrita. Piemēram, sarakstē ar Hermani Enzeliņu Latviešu senatnes pētītāju biedrības pārstāvis R.Kāpa rakstījis: “Tiem kungiem laikam, (..) nepatīk Valmieras dižās senatnes augšāmcelšanās. (..) Pēc jūsu priekšlasījuma arī polītiskās aprindās Valmieras senātnes un Beverīnas lieta tapusi populāra (..). Šinī sakarā tad arī Šņores kundzei ticis pavēlēts rakstīt “artiķeli”, kurš tad lai būtu it kā gala vārds iesāktajā poleimikā”.
Valmierā un apkārtnē 1938. gadā notika divi citi izrakumi, kas beidzās ar tādu pašu secinājumu, kādu bija izdarījusi E. Šnore.
Iznīcināšana. Valmieras muzejs kara laikā
Krāsns podiņa fragments Valmierā atgriezās 1942. gada beigās, kad Nacistiskās Vācijas okupācijas režīms izveidoja Latvijas vēstures muzeja Valmieras nodaļu. Vairākus priekšmetus no 1937. gada izrakumiem, ieskaitot šo podiņa fragmentu un tā otru pusi, Vēstures muzejs deponēja Valmierai, jo viens no pirmajiem uzdevumiem bija veidot izstādi jeb “skati”. Par tās saturu zināms maz, jo ir saglabājušies tikai daži preses raksti. Tomēr skaidrs, ka tā tematiski bija sadalīta vairākās daļās: etnogrāfija, arheoloģija un nozīmīgi valmierieši. Muzejā bija izstādīti gan Valmierai raksturīgi dažādu laiku ikdienas priekšmeti (apģērbs, rotas, audumi, monētas u.c), gan unikālas vēstures liecības, piemēram, pilsētas ugunsdzēsēju signāla lielgabals, amatnieku cunftes lāde, dzejnieka Rietekļa (1856-1940) kurpnieka galdiņš u.c.
Muzeja pastāvēšana kara laikā nebija ilga. Pirmā “skate” kļuva arī par pēdējo, jo tobrīd Gaujas krastā Tūrisma mītnē ierīkotā muzeja ekspozīcija 1944. gada 23. septembrī gāja bojā pilsētas ugunsgrēkos.
Atgriešanās
Kad 1959. gadā Valmieras (novadpētniecības) muzeju dibināja no jauna, tam vairs nebija tiešas pēctecības ar iepriekšējo. Atjaunotā muzeja pirmā vadītāja Alīda Antone strādāja padomju ideoloģijas ēnā, veidojot pilnīgi jaunu kolekciju. Tomēr vienu pagātnes liecību kā pārsteigumu muzejs saņēma dāvanā tā atklāšanas dienā 1961. gadā. Tie bija 33 priekšmeti no 1944. gadā nodegušā muzeja, kas pēc kara bija savākti un noglabāti Cēsu muzejā.
1961. gadā Valmierā atgriezās šajā rakstā aplūkotais krāsns podiņa fragments. Tā otra puse ir pazudusi kara laikā. Kopā ar izglābto podiņa fragmentu atgriezās arī citi priekšemeti – 17. gadsmimta krūkas lauskas un holandiešu pīpīšu daļas, divas dzelzs lodītes, atslēga, pieci akmens cirvīši, divi karošu grebļa asmeņi, šķēpa uzgalis, gredzens un sakta.
Šobrīd jāsecina, ka lielākā daļa no izglābtajiem un Cēsu muzeja atgūtajiem priekšmetiem ir zaudējuši savu “stāstu”, jo ir gājusi bojā dokumentācija un informācija par to iegūšanu, lietošanu pirms ienākšanas muzejā. Bez šī konteksta akmens cirvīši, metāla lodītes vai dzelzs atslēga mums neko daudz nevar atklāt – tikai par to, cik daudz vēsturisku vērtību, cilvēku darba un zināšanu ir iznīcinājis karš.
Karos kāds uzvar un kāds zaudē. Valmieras muzeja mazā veiksme un uzvara ir mazais krāsns podiņa fragments. Palaimējies, ka tas stāsta ne tikai par Valmieras pils vēsturi, bet par Valmieras izpētes vēsturi, kurā tas kā nejauš liecinieks bijis klāt.
Pieminot Valmieras pilsētai un pilsētniekiem traģisko 1944. gada rudeni, Valmieras muzejā no 16. septembra būs apskatāma neliela izstāde “Valmieras muzeja krājums Otrajā Pasaules karā”.