Spēle ar vietvārdiem – Paralēlā pilsēta

Aurupe un viņas ceļojums

Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

Aurupe bija ļoti maza upe, kad sāka savu ceļu dziļi mežā. Viņa bija dzidra un tīra kā rasas lāse, un viņas ūdeņi bija pilni dzīvības. Aurupe sapņoja par to, kā viņa kādreiz ieplūdīs lielajā Salacā un redzēs pasauli.
Viņa lēnām tecēja cauri mežam, vijās starp kokiem un akmeņiem. Pa ceļam viņa satikās ar daudziem draugiem: maziņām zivtiņām, krāsainiem kukaiņiem un zaļo varžu pulciņiem. Viņa dziedāja viņiem dziesmas par meža dzīvi un kopā viņi priecājās par katru saulaino dienu.
Kad Aurupe sasniedza pļavu, viņa kļuva platāka un stiprāka. Pļavā viņa satecēja ar citiem strautiem, un veidoja lielāku straumi. Kopā viņi tecēja garām lauku sētām un dzirdēja, kā bērni smejas, spēlējoties ūdenī.
Visbeidzot, Aurupe sasniedza Salacu. Viņa bija tik satraukta! Salaca bija milzīga un spēcīga upe, kas nesteidzīgi plūda uz jūru. Aurupe ieplūda Salacā un sajuta, kā viņa kļūst par daļu no kaut kā lielāka.
Kopā ar Salacu, Aurupe ceļoja uz jūru. Pa ceļam viņa redzēja daudz skaistu vietu: senas pilis, krāsainus laukus un lielas pilsētas. 
Kad Aurupe sasniedza jūru, viņa saprata, ka viņas ceļojums ir tikai sācies. Viņa kļuva par daļu no lielā okeāna, un viņas ūdeņi ceļoja pa visu pasauli.

Mazsalacas Jauniešu centra jaunieši: Kristīne Federe, Daniels Kalniņš, Armands Kalniņš, Aleksandrs Vāle, Anna Soloveiko

Poēma par Dauģēnu cirku, kur katrs teikums sākas ar nākamo alfabēta burtu 

Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

Aizraujošs notikums bija Dauģēnu cirkā, Bērni sajūsmā bļāva, kad ieradās akrobāti. Cilvēki pulcējās, lai redzētu šo brīnumu. Divi žonglieri ar bumbām, kas lidoja gaisā. Enerģiski klauni izklaidēja visus apmeklētājus. Fantastiski dzīvnieki parādīja savus talantus. Grāmatās stāstīts par senajām cirku tradīcijām. Harmonija valdīja, kad priekšnesums sasniedza kulmināciju. Izklaidējoši un burvīgi, tas bija neaizmirstams vakars. Jautrība un prieks bija redzams visās sejās. Katrā priekšnesumā jutās mīlestība pret mākslu. Laimīgi bērni devās mājās ar jauniem sapņiem. Mākslinieki saņēma siltus aplausus un uzmundrinājumu. Nekad nenovērtējiet cirku par zemu – tas spēj apburt. Otrajā daļā gaidīja vēl vairāk pārsteigumu. Patiess prieks bija redzēt, kā visi apvienojas. Radošas idejas un unikāli priekšnesumi darīja šo vakaru īpašu. Sajūtas bija spilgtas, un laiks pagāja nemanot. Tā ir vieta, kur sapņi kļūst par realitāti. Uz skatuves valdīja burvība un apbrīna. Visi vēroja, kā mākslinieki pārvērš pasauli par sapņu zemi. Zvaigznes šajā naktī mirdzēja spilgtāk nekā parasti.

Aleksandra Kauliņa

Āža kroga noslēpums

Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

Mazajā pilsētiņā pie upes atradās vecs, mūra krogs, ko visi sauca par Āža krogu. Neviens vairs neatcerējās, kāpēc to tā nosauca, bet leģendas par šo vietu klīda pa visu apkārtni.
Kādu dienu, divi draugi – Anna un Jānis – nolēma doties uz Āža krogu, lai atklātu tā noslēpumu. Viņi bija dzirdējuši daudz stāstu par spokiem, kas mīt kroga pagrabā, un par dārgumiem, kas esot paslēpti kādā no sienām.
Iebāzuši galvas krogā, bērni sajuta vēsu elsu un noslēpumainu klusumu. Vecās, koka durvis skrīpēja, un šķita, ka ēka vēro katru viņu soli.

“Varbūt šeit tiešām mīt spoki?” noskumja Anna.

“Nē, es nebaidos!” paziņoja Jānis, lai gan viņa balsī varēja dzirdēt nedrošību.

Bērni sāka izpētīt krogu. Viņi atrada vecu, putekļainu grāmatu ar dīvainiem zīmējumiem. Grāmatā bija uzrakstīts stāsts par āzi, kas dzīvoja šajā krogā pirms daudziem gadiem. Āzis bija ļoti gudrs un palīdzēja cilvēkiem. Kad viņš nomira, cilvēki uzcēla krogu viņa piemiņai.

“Varbūt tāpēc krogu sauc par Āža krogu!” izsaucās Anna.

Pēkšņi, viņi dzirdēja dīvainu skaņu no pagraba. Bērni sabīstas, bet pēc brīža saprata, ka tas ir tikai vecais ūdens caurule, kas pil.
Izpētījuši visu krogu, bērni neatraduši nekādus dārgumus, bet viņi bija atraduši daudz interesantu lietu un uzzinājuši daudz jauna par savu pilsētu. Un, kas ir vissvarīgākais, viņi bija piedzīvojuši lielu piedzīvojumu!
Kad bērni atgriezās mājās, viņi pastāstīja vecākiem par savu atklājumu. Vecāki pasmaidīja un teica, ka katrā vecajā mājā slēpjas kāds noslēpums. Un, ja mēs vēlamies tos atklāt, mums jābūt ļoti ziņīgiem un drosmīgiem.
Stāsta beigās var piebilst, ka Āža krogs joprojām stāv un sagaida jaunus apmeklētājus. Varbūt arī tu kādreiz turp aizbrauksi un atklāsi kādu jaunu noslēpumu?

Mazsalacas Jauniešu centra jaunieši: Kristīne Federe, Daniels Kalniņš, Armands Kalniņš, Aleksandrs Vāle, Anna Soloveiko

X alas noslēpums

Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

Pie mūsu upes, tur, kur ūdenī spoguļojas debesis mierīgā rītā, slēpjas noslēpumaina ala. To sauc par X alu. Neviens īsti nezina, kāpēc tā tā saucas, un kādi noslēpumi tajā slēpjas.
Daži saka, ka ala ir tik veca kā pati upe. Ka tajā dzīvojuši senie dievi un mitoloģiskas būtnes. Citi stāsta par dārgumiem, kas esot aprakti tās ejās.
Jauna meitene, vārdā Anna, nolēma atklāt X alas noslēpumu. Viņa bija dzirdējusi tik daudz leģendu un stāstu par šo vietu, ka vienkārši nevarēja palikt vienaldzīga. Apbruņojusies ar kartēm, kompasu un lielu degsmi, Anna devās piedzīvojumā.
Pirmās dienas bija grūtas. Meitene cīnījās ar biezajiem krūmājiem, pārvarēja purvainus apgabalus un kāpa stāvās klintīs. Bet katrs šķērslis tikai pastiprināja viņas vēlmi atrast atbildes.
Vienā vakarā, iededzot ugunskuru, Anna ieraudzīja dīvainu mirdzumu. Sirdij pukstot, viņa devās tajā virzienā. Un tad viņa to ieraudzīja – ieeju alā, kas mirdzēja kā dārgakmens.
Iekšā alā Anna atrada senas grāmatas, dīvainus instrumentus un pat seno dievu statujas. Bet visvairāk viņu pārsteidza milzīgs kristāls, kas izstaroja maģisku gaismu. Tā bija X alas sirds.
Anna saprata, ka nekad nevarēs atklāt visus alas noslēpumus. Bet viņa bija atradusi daudz vairāk, nekā bija cerējusi. Viņa bija atradusi piedzīvojumu un patiesu prieku par atklājumiem.

Mazsalacas Jauniešu centra jaunieši: Kristīne Federe, Daniels Kalniņš, Armands Kalniņš, Aleksandrs Vāle, Anna Soloveiko

Dzejolis par Dinozauru parku

Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

Mazsalacā dinozauru parks,
Kur laiks ir stāvējis, kā sapņu mārks.
Kā šausmīgi milži, zaļi un lieli,
Viņi stāv klusi, bet stāsti ir dzīvi.

Tālu no pilsētām, prom no steigas,
Šeit var redzēt, kā dzīvoja tie,
Pārsvarā priecīgi, reizēm skumīgi,
Dinozauri, kas sapņo par vasarām.

Bērni smejas, skrien un pētī,
Uz katra stūra noslēpumi tur slēpjas.
Parks ir vieta, kur var saprast,
Kā daba rada, un kā tā mainās.

No dinozaura līdz kukainim,
Visi kopā veido dabas stāstus.
Mazsalacā dinozauru parks,
Rotaļājies starp šiem stāstiem!

Aleksandra Kauliņa

Pasaka par govi, alu un lielo lēcienu

Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

Reiz sen senos laikos, kad govis vēl sapņoja par lidošanu, bet alus vēl nebija izgudrots, dzīvoja viena ļoti īpaša govs. Viņu sauca Džūlija, un viņa bija pārliecināta, ka spēj lidot. Katru dienu viņa stāvēja kalna galā, vērojot putnus un sapņojot par brīvību debesīs.
Vienā skaistā vasaras dienā, kad saules stari sildīja zemi, Džūlija nolēma, ka ir pienācis laiks realizēt savu sapni. Viņa dziļi ieelpoja, izstiepās un ar visu spēku mestās lejā no kalna. Taču tā vietā, lai lidotu, Džūlija nolaidās tieši alus darītavā, kur tikko bija uzvārīts jauns alus.
Ar lielu plunkšķi viņa iekrita lielā, metāla katlā ar putojošu dzērienu. Alus darītavas darbinieki bija šokēti, bet Džūlija bija laimīga. Viņa peldējās alū, dzēra to un jutās kā īsta alus karaliene.
No tā laika katru gadu, kad tiek novākta alus raža, Džūlija atgriežas alus darītavā, lai atzīmētu savu lielo lēcienu un baudītu savu iecienītāko dzērienu. Un tā nu Govs ala kļuva par leģendu, kas tiek stāstīta no paaudzes paaudzē, atgādinot mums par drosmi, sapņiem un, protams, par alus garšu.

Mazsalacas Jauniešu centra jaunieši: Kristīne Federe, Daniels Kalniņš, Armands Kalniņš, Aleksandrs Vāle, Anna Soloveiko

Stāsts par Igaunīšiem 

Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

Mazsalacā atrodas neliela, bet burvīga Igaunīšu peldvieta, kas ir kļuvusi par iecienītu vietu vietējiem iedzīvotājiem un apmeklētājiem. Šī peldvieta ir ierīkota gleznainā vietā blakus upītei, kur apkārt valda zaļums un miers.
Reiz, kad Mazsalaca kļuva populāra vasaras atpūtas vieta, vietējie iedzīvotāji nolēma izveidot peldvietu, kas būtu pieejama ikvienam. Ar Igaunijas robežu netālu, šī peldvieta ieguva savu nosaukumu un ātri ieguva popularitāti.

Aleksandra Kauliņa

Pasaka par klinti

Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

Sen, sen kādreiz, kad pasaule vēl bija jauna, klintis bija dzīvas. Katra klints glabāja sevī senus atmiņu slāņus, kā gada gredzeni kokā. Tās bija redzējušas dinozaurus klīstot pa zemi, jūras sejas mainoties un zvaigznes dejojam debesīs.
Vienā no šādām klintīm dzīvoja vecs un gudrs akmens vārdā Kalns. Viņš bija redzējis, kā cilvēki mācās izmantot viņa brāļus un māsas – citas klintis – lai būvētu savas mājas, tiltu un pat pilsētas. Kalns bija lepns par to, ka cilvēki novērtē viņa spēku un izturību.
Taču reiz pienāca laiks, kad cilvēki sāka aizmirst, cik vērtīgas ir klintis. Viņi sāka mežonīgi tās rakt un lauzt, nepadomājot par sekām. Kalns skumji vēroja, kā viņa brāļi un māsas tiek sadalīti mazos gabaliņos un aizvesti prom.
Viens mazs zēns, vārdā Jānis, bieži nāca pie Kalna. Viņš klausījās viņa stāstos par senajiem laikiem un par to, kā klintis ir svarīgas visai dzīvībai uz Zemes. Jānis saprata, cik svarīgi ir aizsargāt klintis.
Kopā ar citiem bērniem, Jānis sāka stāstīt citiem par klinšu nozīmi. Viņi rīkoja pasākumus, lai pievērstu uzmanību vides aizsardzībai. Lēnām cilvēki sāka mainīt savu attieksmi pret klintīm.
Kalns bija ļoti priecīgs. Viņš saprata, ka cilvēki ir iemācījušies novērtēt dabas skaistumu un nozīmi. Un tā arī turpinājās – klintis stāvēja, glabājot savus noslēpumus, un cilvēki mācījās dzīvot harmonijā ar dabu.
Un mēs visi varam mācīties no Kalna un Jāņa. Katrs no mums var sniegt savu ieguldījumu, lai aizsargātu dabu un tās bagātības. Jo klintis ir ne tikai skaistas, bet arī ļoti svarīgas mūsu planētas veselībai.

Mazsalacas Jauniešu centra jaunieši: Kristīne Federe, Daniels Kalniņš, Armands Kalniņš, Aleksandrs Vāle, Anna Soloveiko

Maitas Purviņa noslēpumi

Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

Reiz sen senos laikos, dziļā mežā, bija mazs purviņš. Viņu visi sauca par Maitu. Maita nebija kā citi purvi – viņš nebija liels un tumšs, bet gan mazs un mirdzošs. Saules staros viņa ūdens mirdzēja kā tūkstošiem mazu zvārgulīšu.
Maitas Purviņa krastos auga dažādi ziedi – purva rozes, dzērvenes un brūklenes. Šeit dzīvoja arī daudz dažādu kukaiņu un mazu dzīvnieciņu. Bites zumēja no zieda uz ziedu, vācot medu, lielas vardes lēkāja pa lapām, un mazas vardītes slēpās starp niedrēm.
Bet Maitas Purviņa lielākais noslēpums bija tas, ka viņā dzīvoja mazi ūdens elfi. Tie bija tik mazi, ka tos varēja ieraudzīt tikai ar ļoti skaidrām acīm. Elfiņi visu dienu rotaļājās purvā, būvēja no niedrēm laiviņas un dziedāja skaistas dziesmas.
Kādu dienu, pie Maitas Purviņa atnāca maza meitene Anna. Viņa bija ļoti ziņkārīga un gribēja uzzināt, kas slēpjas purvā. Anna sēdēja krastā un skatījās uz mirdzošo ūdeni. Pēkšņi, viņa ieraudzīja mazu, zaļu elfiņu, kas peldēja uz niedru laiviņas.
Anna bija ļoti pārsteigta, bet arī priecīga. Viņa lēnām kopā ar elfiņu sāka pētīt purva noslēpumus. Viņa redzēja, kā elfi audzē ūdensrozes, kā viņi baro mazas zivtiņas un kā viņi dzied dziesmas mēnesnīcā.
Anna kļuva par labiem draugu elfiņiem. Katru vasaru, meitene atnāca pie Maitas Purviņa, lai pavadītu laiku ar saviem draugiem. Viņa uzzināja daudz par purva dzīvi un par to, cik svarīgi ir rūpēties par dabu.
Un tā Maitas Purviņš bija vieta, kur varēja atpūsties, sapņot un draudzēties ar maģiskām būtnēm.

Mazsalacas Jauniešu centra jaunieši: Kristīne Federe, Daniels Kalniņš, Armands Kalniņš, Aleksandrs Vāle, Anna Soloveiko

Maza stāstiņš “Raganas dzirnavas”

Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

Reiz senatnē, dziļi mežā, stāvēja noslēpumainas raganas dzirnavas. Tās bija vecas un apaugušas ar vīnogulājiem, un neviena cilvēka kāja tur nebija sperta gadiem ilgi. Leģendas stāstīja, ka katru nakti, kad mēness spīdēja spoži, dzirnavās varēja dzirdēt dīvainas skaņas – čukstus un smieklus, kas nāca no tumsas.
Kādu nakti, drosmīgs jaunietis vārdā Jānis nolēma izpētīt dzirnavas. Viņš bija dzirdējis stāstus par raganu burvību un vēlējās uzzināt patiesību. Kad Jānis nonāca pie dzirnavām, viņš pamanīja, ka durvis bija atvērtas. Viņš iegāja iekšā, gaisā virmoja maģiska smarža.
Iekšā viņš sastapa vecu sievieti, kas izskatījās pēc raganas. Viņa smaidīja un aicināja Jāni pievienoties viņai. Viņa stāstīja par savām burvju spējām un par to, kā viņa izmantoja dzirnavas, lai palīdzētu meža radībām. Taču viņa brīdināja Jāni, ka katrs burvju vārds ir bīstams, un ne visi ir pelnījuši uzzināt šos noslēpumus.
Jānis saprata, ka ir pieņēmis lēmumu, kas varētu mainīt viņa dzīvi uz visiem laikiem. Viņš izvēlējās atgriezties mājās, atstājot dzirnavas un raganu aiz muguras, bet viņa stāsts palika ar viņu uz visiem laikiem.

Mazsalacas Jauniešu centra jaunieši: Kristīne Federe, Daniels Kalniņš, Armands Kalniņš, Aleksandrs Vāle, Anna Soloveiko

Pantiņš par Velna kanceli
Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

Tumšajā mežā, kur ceļš pazūd,
Stāv klints, kas noslēpumus slēpj.
Velna kancele, tā sauc to ļaudis,
Kur ēnas dejo un vēji gaudo.

Mazsalacas Jauniešu centra jaunieši: Kristīne Federe, Daniels Kalniņš, Armands Kalniņš, Aleksandrs Vāle, Anna Soloveiko

Dziesma par Velna kanceli
Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

(1. pants)
Kaut kur dziļi mežā, kur ceļi pazūd,
Stāv velna kancele, noslēpumiem pilna.
Naktī tumšā, kad zvaigznes mirdz,
Tur nāk visi, kam sirdī kāds grēks.

(piedziedājums)
Ooo, velna kancele, kas tur iekšā slēpjas,
Sirdis čukst, un noslēpumi meklē ceļu.
Ooo, lūdzam, izsūdzam, kas mūs nomāc,
Mazsalacā velna kancele nekad nav tukša.

(2. pants)
Vēji šalko, sēžot uz akmens,
Stāsti klājas, kā dzīvojuši te visi.
Aiz dzelzs durvīm, kas klusi čīkst,
Saklausīt var, kā laiks turpina skriet.

(3. pants)
Rīts aust klusi, noslēpumi izplēn,
Bet kancele stāv, kā stāsts vecs un dzēlīgs.
Velns smejas, kad visi skrien,
Kaut ko meklējot, cerībā, ka atradīs.

(piedziedājums)
Ooo, velna kancele, kas tur iekšā slēpjas,
Sirdis čukst, un noslēpumi meklē ceļu.
Ooo, lūdzam, izsūdzam, kas mūs nomāc,
Mazsalacā velna kancele nekad nav tukša.

(beigas)
Tā stāv vēl šodien, ar visām savām dziesmām,
Velna kancele, kur sapņi un murgi peld.
Kāds tur ienāk, lai atbrīvotu sirdi,
Mazsalacā stāsts nekad nebeigsies!

Aleksandra Kauliņa

Humoristisks skats uz zagļu ciemu
Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

Zagļu ciemā visi zog,
No kaimiņa līdz pat bogam.
Šeit zeķes pazūd kā miglā,
Un maizes klaipa top par pusklaipu.
Zagļi šur un tur skraida,
Ar maisiem lieliem pilnas laimes.
No kaķa bļodiņas pienu dzer,
Un sunim kaulu nozog mierīgi.

Mazsalacas Jauniešu centra jaunieši: Kristīne Federe, Daniels Kalniņš, Armands Kalniņš, Aleksandrs Vāle, Anna Soloveiko

Romantiska pasaka par Zagļu ciemu

Teksts radīts ar Māklīgā intelekta programmu

Mazsalacā, starp krāšņiem mežiem, atradās noslēpumains Zagļu ciems, kur mīlestība zēla kā pavasara ziedi. Elīna un Jānis, divi jaunieši, katru nakti satikās pie vecā tilta, klāta ar ziedošiem vīteņaugiem. Šī bija viņu slepenā vieta, kur dalīties sapņos un cerībās.
Kad Jānis devās prom, lai palīdzētu ciemam, Elīna gaidīja viņa atgriešanos. Pārbaudījumi tikai stiprināja viņu mīlestību. Galu galā, kad Jānis atgriezās, pie tilta viņš uzdeva Elīnai jautājumu, kas mainīja viņu dzīvi.
Zagļu ciems palika par viņu mīlestības simbolu – vietu, kur divi cilvēki atrada viens otru, pierādot, ka pat noslēpumainākie ciemi var būt mīlestības patvērums.

Aleksandra Kauliņa

Izdomāts stāsts par brunču mājas nosaukumu

Māja atrodas klajā vietā, nav koku ieskauta, tādēļ ikvienam garāmgājējam vienmēr labi redzams, kas mājas pagalmā notiek. Tā sagadījies, ka mājā tolaik pārsvarā sievietes vien dzīvojušas, tādēļ jo bieži veļas aukla bijusi pilna ar brunčiem, kas tur izkārti žāvēties.

Rūjienas jauniešu izdoma

Izdomāts stāsts par meitu māju

Šajā mājā dzīvojusi ģimene, kurā augušas 7 meitas. Dzīvojuši ļoti noslēgti no citiem, neviens nav nācis ciemos, paši arī nekur nav gājuši, skolotājs nācis uz māju bērnus skolot. Cilvēki sākuši runāt, ka tēvs ar māti savas meitas tādā veidā gribot pasargāt. Tik ļoti sargājuši, ka meitas tā arī nav apprecējušās, un līdz sava mūža galam dzīvojušas visas tajā pašā mājā.

Rūjienas jauniešu izdoma

Izdomāts stāsts par melno līci

Kāds vīrs ziemā gājis pāri šauram tiltiņam pār Rūjas upi un vilcis ragavas, kas piekrautas ar krāsu podiem. Ragavas apgāzušās, krāsu podi izbiruši. Melnās krāsas pods ieripojis Rūjā, uz ledus pods saplīsis un krāsa izlijusi, iekrāsojot sniegu un ledu melnu. Tāds tas stāvējis līdz pavasarim.

Rūjienas jauniešu izdoma

Izdomāts stāsts par Plauktiņbodi

Veikala saimnieks bijis diezgan slinks, kādēļ veikals diezgan bieži bijis krietni tukšs. Cilvēki sākuši teikt, ka tur tik plaukti vien.

Rūjienas jauniešu izdoma

Parovoziks

Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

Mežā, netālu no purva dīķiem, stāvēja vecs, sarūsējis kūdras vilcieniņš. Kādreiz tas bija darba zirgs, kas vadāja kūdru, bet tagad bija aizmirsts. Sliedes bija izjauktas, un vilcieniņš palika viens pats. Vietējie to sauca par “parovoziku”. Vasarās pie tā pulcējās makšķernieki, kas ar pacietību gaidīja lomu. Vecais Vova, vispieredzējušākais makšķernieks ciemā, stāstīja, ka reiz pat noķēris līdaku, kas bija tik liela kā vilciena ritenis. Citi makšķernieki skeptiski klausījās viņa stāstos, bet klusībā sapņoja par līdzīgiem lomiem. Vecais vilcieniņš bija kļuvis par vietas simbolu, par atgādinājumu par laikiem, kad mežs bija pilns ar dzīvību un darba skaņām.

Taras Prosolkov

Pionieru akmens

Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

Maša un Miša jau sen bija sapņojuši par īpašu tikšanos. Viņi izvēlējās noslēptu vietu – milzīgo Pionieru akmeni meža vidū, netālu no dzelzceļa. Tautai šķita, ka akmenim piemīt īpaša enerģija, un daudzi jaunieši šeit nāca, lai satiktos. Saule lēni slīdēja pāri mežam, metinot garas ēnas uz akmens, kas šķita vēl noslēpumaināks vakara krēslā. Viņi sarunājās par visu pasaulē, dalījās sapņos un noslēpumos, sēžot tieši pie akmens pamatnes. Vakara vēsmā dzirdēja tālumā vilciena svilpi, kas tikai pastiprināja viņu vientulības sajūtu šajā maģiskajā mirklī. Pionieru akmens bija viņu mīlestības simbols. Tāpat kā akmens stāvēja nelokāms gadsimtiem ilgi, arī viņu jūtas bija stiprākas par laiku. Katra tikšanās pie akmens bija kā solījums viens otram.

Taras Prosolkov

Sarkanās mājas

Teksts radīts ar Mākslīgā intelekta programmu

Sedā, kur kūdra smaržo pēc vasaras,
Stāv Sarkanās mājas, kā sarkanās rozes.
Blakus laukums, kur ripoja ripa,
Bērni sapņoja par olimpisko zeltu.

Pagalmā bēbīši rāpoja pa zāli,
Vecāki sēdēja uz soliņiem, vēroja spēli.
Vasarās ziedēja liepas, smaržoja pēc medus,
Šeit ritēja dzīve, mierīga un rāma.

Atmiņas bērnības, siltas kā saule,
Par Sarkanajām mājām, par hokeja laukumu.
Šeit katra siena stāsta savus vārdus,
Par dzīvi, kas rit mierīgi un vienkārši.

Taras Prosolkov

Spocīgs stāsts par Strenču bibliotēku
Teksts radīts ar mākslīgā intelekta programmu

Vēlā rudens vakarā, kad vējš svilpoja cauri kailajiem kokiem, Strenču bibliotēka bija neparasti klusa. Ingūna, bibliotekāre, bija pēdējā, kas palika, lai sakārtotu grāmatas. Pēkšņi viņa dzirdēja vieglu čukstu no vecās grāmatu plaukta puses. Viņa piegāja tuvāk, bet tur neviena nebija.
Kad Ingūna atgriezās pie sava galda, viņa pamanīja, ka viena no grāmatām bija atvērta uz galda, lai gan viņa bija pārliecināta, ka visas grāmatas bija aizvērtas. Grāmata bija par vietējiem spokiem un leģendām. Viņa sajuta aukstu vēju, kas pūta caur bibliotēku, lai gan visi logi bija aizvērti.
Ingūna dzirdēja soļus, kas nāca no augšējā stāva, kur neviens nedrīkstēja iet pēc tumsas iestāšanās. Viņa uzdrošinājās uzkāpt pa vecajām koka kāpnēm, kas čīkstēja zem viņas soļiem. Augšā viņa ieraudzīja vecu portretu, kas šķita, ka viņu vēro. Pēkšņi portrets nokrita no sienas ar skaļu troksni.
Ingūna aizbēga no bibliotēkas, un kopš tā laika neviens vairs nav uzdrošinājies palikt tur pēc tumsas iestāšanās. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka bibliotēkā dzīvo sen miruša bibliotekāra gars, kas joprojām rūpējas par grāmatām un vēro apmeklētājus.

Elīza Ziediņa

Dzejolis par Moču māju Strenčos!

Teksts radīts ar mākslīgā intelekta programmu.

Moču māja Strenčos, kur vējš svilpo,
Motocikli un mopēdi, kur sirds pukst strauji.
Aizraušanās dzirksteles, ceļi plaši,
Brīvības sajūta, kas nekad neizgaist.

Riepu švīkas uz asfalta, dzinēju rūkoņa,
Katrs brauciens piedzīvojums, katra diena jauna.
Moču māja Strenčos, kur sapņi lido,
Motociklu mīlestība, kas mūs visus vieno.

Kad saulriets krīt un debesis sārtojas,
Motociklisti ceļā, kur sirds pukst strauji.
Moču māja Strenčos, kur draudzība dzimst,
Motociklu gars, kas mūs visus vieno un dzirkst.

Elīza Ziediņa

Anekdotes par Strenču sporta laukumu.

Teksts radīts ar mākslīgā intelekta programmu.

Strenču sporta laukumā notiek liela futbola spēle. Pēkšņi viens no spēlētājiem apstājas un sāk skatīties uz debesīm.
Treneris sauc: “Kas noticis? Kāpēc tu nespēlē?”
Spēlētājs atbild: “Es gaidu, kad bumba atgriezīsies no tālmetiena!”

Strenču sporta laukumā notiek skriešanas sacensības. Pēkšņi viens no skrējējiem apstājas un sāk staigāt.
Treneris sauc: “Kāpēc tu apstājies? Sacensības vēl nav beigušās!”
Skrējējs atbild: “Es tikai gribēju pārbaudīt, vai esmu ātrāks par savu ēnu!”

Strenču sporta laukumā notiek basketbola spēle. Pēkšņi viens no spēlētājiem apstājas un sāk meklēt kaut ko uz zemes.
Treneris sauc: “Ko tu dari? Kāpēc tu nemeti bumbu?”
Spēlētājs atbild: “Es meklēju savu veiksmi, tā kaut kur šeit nokrita!”

Elīza Ziediņa

Apaļā veikala šausmu stāsts

Teksts radīts ar mākslīgā intelekta programmu.

Zigmunds bija parasts administrators blakus zobārstniecībā. Viņa dzīve strauji mainījās, kad viņš sāka apmeklēt Apaļo veikalu Valmierā. Pirmo reizi viņš sajuta dīvainu smagumu uz pleciem, bet ar katru nākamo reizi šis smagums pieauga, un viņš juta, ka uz viņa pleciem sēž kāds ļauns gars.
Veikala atmosfēra bija piesātināta ar tumšu enerģiju, kas gadiem ilgi esot sūkusi dzīvību un vitalitāti. Zigmunds vairs nespēja koncentrēties; viņa prāts pakāpeniski kļuva tukšs, bet ķermenis sajuta, kā šis ļaunums viņu grauž no iekšpuses. Katrs apmeklējums atņēma daļu viņa būtības, un drīz vien viņš bija kļuvis par dārzeni – vārgu, bezpalīdzīgu. Pēdējā reize, kad Zigmunds iegāja veikalā, viņš saprata, ka ir iekļuvis slazdā. Viņš vairs nebija pats, un citi pircēji to redzēja. Viņa acis bija tukšas, un kustības – mehāniski dīvainas, kā skatuves aktieris bez lomas. Zigmunds stāvēja starp plauktiem, ķermenis pakļauts neredzamam spēkam, kas kontrolēja viņa prātu. Pats ļaunums smējās viņā no iekšpuses. Viņš vairs nebija cilvēks, bet tikai tukša lelle, ko vadīja sen uzkrātā tumsa. Un tā kā Zigmunds, arī citi drīz vien sekos, jo Apaļais veikals slēpa briesmīgu noslēpumu – un šis gars izsūks viņu prātus, līdz viņi kļūs par daļu no tā.

Marta Irbe

Stāstiņš par banānu mājām

Teksts radīts ar mākslīgā intelekta programmu.

Vienā saulainā pilsētā stāvēja daudzdzīvokļu mājas, kas izskatījās tieši kā banāni. Jā, tieši tā – tās bija dzeltenas, ar saldu, izliektu formu un pat zaļiem galiem, kas līdzīgi banānu mizām. Cilvēki, kas tur dzīvoja, bija pieraduši pie šīs savdabīgās arhitektūras un uzskatīja to par vislabāko mājvietu.
Viena no populārākajām izklaidēm bija māju “banānu balles”. Ikreiz, kad ciemats nolemj svinēt kādu svētku dienu, visi iznāk ārā un sāk dejot ap mājām, mēģinot imitēt banānu pļāvējus. Lielākā daļa ciemata bērnu bija kļuvuši par ekspertiem banānu mizas uzlikšanā uz ceļa, lai izveidotu trikus un visi varētu izsmieties. Protams, katru gadu bija arī tradicionālā “Banānu izstāde”, kur ikviens varēja izrotāt savu dzīvokli kā īstu tropu augli.
Tomēr bija arī daži, kas uzskatīja, ka mājas bija pārāk dzeltenas. “Nu, vai tad tiešām mēs nevaram pārmaiņas pēc nokrāsot māju mazliet pelēkāku?” – reizēm sūdzējās kaimiņš Juris, kurš strādāja par arhitektu un bija pārguris no banānu dzīves. Viņam nebija nekādu pretenziju pret banāniem kā augļiem, taču bija reizes, kad viņš vēlējās redzēt kaut ko mazāk dzeltenu. Viņš pat mēģināja izveidot projektu, kur mājām varētu būt pelēka vai zaļa fasāde, bet ideja tika noraidīta, jo ciemats uzskatīja, ka “pelēkās mājas nav īstas banānu mājas”.
Visjautrākais bija tas, ka tad, kad vasarā ielās parādījās pāris īsti banāni, cilvēki tos pārstāja ēst un novērtēja tikai to formu. Viņi domāja: “Tā kā šie ir īsti banāni, mums vajadzētu salīdzināt, vai tie patiešām ir līdzīgi mūsu mājām!” Un, protams, pēc tam sekoja daudzas diskusijas par to, kā varētu uzlabot šo māju dizainu – vai tas būtu ar zaļākiem galiem vai ar spilgtāku krāsu.
Ikviens, kurš atnāca ciemos, nevarēja noticēt savām acīm, ka tāds pasaules nostūris tiešām eksistē.

VIBJO Sudraba ZIRG’s jaunieši

Dzelzītis

Teksts radīts ar mākslīgā intelekta programmu.

Tur Gaujas krastos stalts tas mīt,
vecais tilts, ko sauc par Dzelzīti,
kā laikmeta liecinieks stāvējis spītā,
kad laika rats pār viņu ripojis pāri.

Rūsas pavedieniem tas klāts,
vēsture slēpjas katrā balstā un skrūvē,
te ļaudis soļojuši gadu simtiem,
kam sirdī sapņi vai ikdienas audums.

Pa sliedēm reiz dunēja riteņu skaņas,
nu klusumā vējš vien rāmi svārstās,
bet Dzelzītis — uzticams, nerūs tā gars,
ar Gaujas šalkām runā līdzās.

Līva Evelīna Videmane

Putnu būris

Teksts radīts ar mākslīgā intelekta programmu.

Paugura galā Valmierā,
tur lapene stāv, kur putni nāk,
to Putnu būris ļaudis sauc,
to dziesmas, vējš un mākoņi glauž.

Uz zariem čiepst un ķīķerē
putnu bars – kā orķestrī,
tie lido krustu šķērsu tur,
pa gaisu virpuļi veļās kur.

Lapene mājām augstu pāri,
tā noraugās savējos vērīgi,
pie debess, kur spārni spēj celt,
te brīvība mājo nekur neslēpta.

Sāk krēslot, un saules stars
aiz lapenes galotnes zūd arvien,
šis būris – ne aizslēgts, ne kokā kārts,
un dedzīgām sirdīm vienmēr atvērts tas.

Līva Evelīna Videmane

Putriņu meža detektīvs

Teksts radīts ar mākslīgā intelekta programmu.

Putriņu mežā bija pazudusi lielā putras katla karote. Lācis Miķelis, kurš bija pazīstams kā liels putras cienītājs, bija ļoti satraukts. Viņš sāka izmeklēšanu. Pirmais aizdomās tika turēts vāverēns, jo tas bija redzēts rosāmies pie katla vakarā. Taču vāverēns apgalvoja, ka tikai smaržoja putru. Aizdomas pārgāja uz zaķi, kur bija slavens ar savu  ātrumu. Bet zaķis bija pārāk aizņemts ar burkānu ēšanu. Beigu beigās, Miķelis atrada karoti lapu kaudzē pie eža. Izrādījās, ka ezis bija nolicis to tur, lai pasargātu no citiem ēdājiem.

VIBJO Sudraba ZIRG’s jaunieši

Stāsts par stikla skolu

Teksts radīts ar mākslīgā intelekta programmu.

Kādreiz, 2010. gadā, Gaujas labajā krastā tika atklāta Valmieras sākumskolas ēka, kura drīz vien ieguva nosaukumu “Stikla skola”. Tā nebija parasta skola – skolēni un skolotāji drīz saprata, ka šai vietai piemīt kāda īpaša maģija. Jaunā ēka ar savām plašajām stikla sienām sākumā šķita kā moderns arhitektūras brīnums, bet drīz vien izrādījās, ka šie stikli spēj atspoguļot ne tikai dienas gaismu un pilsētas ainavu, bet arī skolēnu sapņus.
Kad pirmajā mācību dienā bērni ieplūda Stikla skolas gaiteņos, viņi pamanīja kaut ko neparastu. Katru reizi, kad skolēni paskatījās uz kādu no stikla sienām ar ļoti spēcīgu vēlmi, tajā atspoguļojās aina, kas mīta viņu sirdīs. Mazais Gustavs, kurš sapņoja par piedzīvojumiem jūrā, redzēja milzīgu buru kuģi, kas viļņojas okeāna plašumos. Amanda, kura vēlējās kļūt par mākslinieci, ieraudzīja sevi galerijā, kā sienas daiļoja pašas veidotas gleznas. Skolai piemita tāda kā dvēsele – tā prata iedvesmot jauniešus un to cerības uzklausīt.

Marta Irbe

Dzejolis par Varoņu skola

Teksts radīts ar mākslīgā intelekta programmu.

Ir Valmierā skola, kur varoņi mācās,
kur drosmi un spēku sev ikviens krāj.
Te bērni kā ozoli savas saknes laiž,
pagātnes zemē uz nākotni aug.

Tur stundās top prāts kā zobens asināts,
zināšanu ceļš pa solim tiek iets,
un sirdis kā uguns liesmās rūdās,
lai dzīvot un celt būtu varonim spēks.

Pa klasēm kā vēji leģendas šalc,
katra siena glabā sapņus klusus,
kur grūtību ceļš uzvarās tīts,
tur drosmes gars kļūst skaļāks.

Tā Valmieras varoņu skola stāv stalti,
bet katrs tās audzēknis stāstu nes,
par tautu, par brīvību, par spēku sirdī,
šo ceļu uz varonību līdz rītdienai vests.

Līva Evelīna Videmane

Piedzīvotais Vāverlaukumā

Pirmā reize Vāverlaukumā – ar tēvu sešu gadu vecumā. Mācīja viņš man ar riteni braukt, kas man absolūti nesanāca. Kaut kā beigās viņš pacēla balsi, un pēkšņi, kā atbildes reakcijā, pratu noturēt līdzsvaru uz velosipēda. Nu jau ar ričuku braukāju vairākus gadus. Kad tuvojās 18. dzimšanas diena, nācās likt B kategorijas tiesības – mutere teica, ka labāk nolikt agrāk, nekā vēlāk, jo tad būs grūtāk. Atpakaļ uz Vāverlaukumu bija jādodas. Tur mani sagaidīja instruktors Ģirts. Kāds pārsteigums – arī ar mašīnu lāgā braukt nesanāca, bet kaut kā izķepurojos.
Viena lieta Valmieras jauniešiem ir kopīga – Vāverlaukums kļuva par mūsu īpašo vietu, kur apguvām braukšanas prasmes gan ar riteni, gan ar automobili.

Marta Irbe