- Pievienoja: 28.11.2024, Arta Rozīte
- Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa
- Organizācija: Valmieras muzejs
PŪKAS STŪRIS
Pirms Otrā pasaules kara viena no iecienītākām pilsētnieku satikšanās vietām Valmierā bijusi tā sauktais Pūkas stūris. Vieta starp Rīgas ielas 17. un 19. numuru namiem, un Jurģu ielas sākumu. Vēlāk šis apzīmējums izzuda no aprites, jo nebija vairs ne nama, ne kādreizējo tā iemītnieku. Tirgotāja Pētera Pūkas ģimeni līdz ar citiem 112 valmieriešiem apcietināja 1941. gada 14. jūnijā. No izsūtījuma Sibīrijā mūsu stāsta varonis neatgriezās. Valmieras muzejā saglabājusies pašrocīgi aizpildītā Valmieras latviešu biedrības biedra anketa: “Esmu dzimis 1894.gada 19. februārī Trikātā. Precējies ar Veltu Pūku Mārča meitu, (1892). Trīs bērni. Biruta (1923), Ojārs (1925) un Rasma (1927). Izglītība – Trikātas draudzes skola. Profesija – tirgotājs Valmierā, Rīgas ielā Nr.17. Dzīves vieta – turpat. Valmieras latviešu biedrības mūža biedrs; biedrībā iestājies 1914.gada 7.oktobrī. Darbojos vairākās sabiedriskās organizācijās: latviešu biedrības revīzijas komitejā, Valmieras sporta biedrībā valdē un revīzijas komisijā, Valmieras tirgotāju – rūpnieku biedrības un Valmieras apriņķa tirgotāju – rūpnieku biedrības valdēs. Uz 1939.g. sastāvu Valmieras latviešu biedrībā kā mūža biedrs. Mūža biedrs arī Valmieras BUB. Esmu iestājies 8. Valmieras aizsargu pulka sporta klubā, bērnu palīdzības savienībā, Vidzemes patronātu biedrībā, skautu draugu komitejā, veselības veicināšanas biedrībā, Brāļu kapu komitejā.” Meklējot ziņas par Pētera Pūkas dzīves gājumu, noskaidroju, ka Pēteris un dvīņu brālītis Jānis piedzimuši Trikātas pagasta Jaun – Idēs. Vecāki, kurpnieks Dāvis Pūk (Dahw Puhk) un Anna Pūk, dzimusi Ide. Ģimenē jau auga dēliņš Voldemārs (dzimis 1888.g.).
Kurā gadā Pēteris Pūka ieradās Valmierā, nav zināms, taču jau 1914. gada 7. oktobra Valmieras latviešu biedrības protokolā iepretim kandidāta uzvārdam norādīta nodarbošanās – komijs (pārdevējs). Jāteic, ka tovakar 27 jauno biedru uzņemšana vien ceturtais kārtības punkts, jo par sapulces pirmo un svarīgāko jautājumu kļuva vietējā alus cenas paaugstinājums biedrības bufetē! Pēc ilgstošām debatēm nolēma, ka “līdz turpmākajam priekšniecības rīkojumam atļaus biedrības ekonomam par vienu alus pudeli bufetē ņemt 15 kapeikas.” Lai novērstu tālāku neapmierinātību, no alus cenas, sapulces vadītājs pārgāja uz nākamo kārtības punktu, lūdzot toreizējo biedrības priekšnieku Jāni Enkmani vienoties ar apriņķa priekšnieku un guberņas valdi atļaujai dziesmas “Dievs svētī Latviju” nodziedāšanai pirms muzikālās izrādes “Dzīvību priekš cara” sākuma. Trešajā kārtības punktā sanākušie ar nelielu balsu pārsvaru pieņēma lēmumu, ka “ikdienišķos vakaros kara stāvokļa dēļ, laiku biedrību slēgt pulksten divos [naktī], jo visām telpām ir jābūt tumšām.” Vācu okupācijas laikā, 1918. gada vasarā Pēteris Pūka darbojās latviešu biedrības izrīkojumu komisijā. Par tās priekšnieku ievēlēja valmieriešiem labi zināmo teātra spēlētāju, ar aktieriskiem dotumiem un lielisku balsi apveltīto Valmieras kurlmēmo skolas pedagogu Kārli Mendziņu. Pēterim uzticēja koncertu, teātra izrāžu u.c. pasākumu organizēšanu. Pienākumos ietilpa ikvakara pārbaude par sabojātiem vai salauztajiem krēsliem un galdiem, piedzenot atlīdzību no vainīgās personas. Nepatīkamos brīžus sagādāja Valmierā dislocētās vācu armijas daļas karavīri, kuri bija iecienījuši Latviešu biedrības bufeti un biljarda istabu. Te nu konfliktu risināšanai lieti noderēja Pētera Pūkas prasme rast risinājumu starp abām konfliktējošām pusēm. Šajā vasarā, jaunievēlētā biedrības priekšnieka Eduarda Kalāča mudināts, iemaksāja 100 ostmarkas biedrības kasē, kļūstot par gados visjaunāko Valmieras latviešu biedrība mūža biedru divdesmit četru gadu vecumā! 1919.g. 28. augustā biedrībā iestājās arī viņa nākamā dzīvesbiedre Velta Bērziņš no Valmieras pagasta. Iespējams, ka abi iepazinās kādā no biedrības sarīkojumiem. Vēl pirms laulībām, 1919. gada 22. augustā, brāļi Pūkas – Voldemārs ar Pēteri atvēra koloniālpreču veikalu Rīgas ielā 21. 1921. gadā Pēteris no īrētā dzīvokļa Gaujas ielā 5. pārcēlās uz Kampes namu. Rīgas ielas Nr. 15./17. namus 1917.gada janvārī no vācu tautības veikalnieka Georga Henšeļa par 70.000 rubļiem iegādājās tirgotājs Andrejs Kampe (1867 – 1919). Pēc viņa nāves, telpas veikalam Pūka nomāja no A. Kampes mantiniekiem.
VIENMĒR GAIDĪTI
Jutās pircēji, ienākot labiekārtotajās veikala telpās. Lai gan uz Rīgas ielas konkurentu netrūka, no Pūku veikala reti kurš iznāca ar tukšām rokām. Un, patiesi, tajā varēja atrast teju vai visu. Koloniāl un lauksaimniecības preces. Traukus un mājturības piederumus. Tabaku un papirosus. Medību ieročus un piederumus. Čemodānus un ceļojumu koferus. Bērnu ratiņus, gultas un bērnu krēsliņus. Tapetes un krāsas. Elektriskās apgaismošanas piederumus. Minerālūdeņus. Dažādas delikateses un baudu vielas (kakao, šokolāde, virces). Sabiedrības “M. S. Kuzņecovs” un ārzemju fabrikas traukus. “Kā arvien, tā arī tagad, esmu Valmieras un apkārtnes vienīgais priekšstāvis”- vēstīja reklāma laikrakstā Valmierietis (Nr.90., 1931.g. 08.05.) – “Šogad no jauna papildinu savu noliktavu ar iecienītiem G. Ērenpreisa Original, Omega, P. Ozolnieka Grand – Prix, “Latvello” Standart un Special. Manā veikalā ir sakopoti visu slavenāko Latvijas fabriku velosipēdi. Pircējiem, meklējot labāko, atkrīt liela staigāšana.” Bija padomāts arī par lauksaimniekiem, jo pie Pūkām varēja nopirkt seperatorus “Diubolo”. Gados jaunākie labprāt apguva jaunāko deju soļus pie Anglijā vai Šveicē ražotajiem patafoniem. Muzikāliju plauktā atradās nošu izdevumi un Latvijā un ārzemēs iespēlētās patafona skaņu plates. Trīsdesmitajos gados veikalā tirgoja arī izlejamās auto eļļas. Pēc dzīvesbiedres Veltas ieteikuma, pārstāvot a/s “Latvijas Lloids” aģentūru, Pēteris piedāvāja pat tādu pakalpojumu kā transporta apdrošināšana. Ja vajadzējis un tā esot gadījies itin bieži, aiz letes stājusies Veltas kundze, kura vienmēr atradusi kopēju valodu ar jebkura vecuma pircēju. 1936.gada vasarā par kādām īpašām svinībām lasītajiem ziņoja Valmierietis (03.08.): “1. jūlijā aizrit 10 gadi, kopš Antons Kalniņš ar Vili Ziediņu strādā Pētera Pūkas tirdzniecības uzņēmumā Valmierā. Pirmais no tiem kā veikalvedis un pārdevējs, bet otrais kā grāmatvedis. Abi savā ilgā darbā iemantojuši darba devēja atzinību un uzticību. Tas savās lauku mājās Braslavas pagasta Škapās, rīkoja jubilāru godināšanu, pasniedzot tiem balvas. Abi darba jubilāri sastāv par biedriem Valmieras tirdzniecības un rūpniecības biedrībā, kurā Kalniņš darbojas valdē.”
PALIEK KOPĀ
Par Pūkas veikalā notiekošo informēja Valmierietis (19.05.1938.), neslēpjot bažas par notiekošo: “Par ļaunprātīgu bankrotu apcietināts tirgotājs Pūka. Uz Rīgas Apgabaltiesas rīkojumu vakar tika apcietināts tirgotājs Pēteris Pūka, kura apcietināšanu par ļaunprātīgu parādu nemaksāšanu pieprasījušas Rīgas firmas, ar kurām Pūka kungs agrāk kārtojis savus veikalnieciskos darījumus. Kaut gan Pūka savas tirgotāja gaitas sācis no vienkārša veikala kalpotāja, tas sevišķi pēdējos gados padevies vieglai dzīvei un sācis šķiesties ar naudu. Tā īsā laikā viņa samērā labi nostādītā firma nonākusi maksāšanas grūtībās. Kad daudzie kreditori beidzot sākuši interesēties par savu prasību apmierināšanu, izrādījies, ka Pūka ir maksāt nespējīgs. Visas vēl palikušās veikala preces un īpašnieka Pūkas personīgās mantas tika aprakstītas un pārdotas ūtrupē. Tikai par šīm neveiksmēm Pūka bēdājas visai maz un pēdējā laikā izūtrupētā veikala vietā atvēra jaunu – uz savas sievas Veltas Pūkas vārda. Tas vēl pastiprināja aizdomas par to, ka Pūka izdarījis ļaunprātīgu bankrotu, pārvezdams firmu uz sievas vārda. Tagad Pūkam savas kļūmīgās gaitas nāksies pārdomāt cietumā, kur, ja kreditori nepiekāpsies vai abas puses nepanāks izlīgumu, viņam nāksies pavadīt vismaz 1 gadu un 4 mēnešus.” Apsteidzot notikumus precizēšu, ka drīz vien Pūku apcietinājuma atbrīvoja un atgriežoties Valmierā viņš turpināja darbu kā veikalvedis savas sievas Veltas, faktiski abu dzīvesbiedru, vadītajā uzņēmumā. Bankrots un tam sekojošais apcietinājums kalpoja kā katalizators jūtu un uzticības pārbaudei. Velta laulības šķiršanu nepieprasīja un palika kopā ar Pēteri.
TĀLU NO DZIMTENES
1940. gada septembrī Pūkas veikalu nacionalizēja. Nācās izlietot teju vai visus līdzšinējos iekrājumus, lai uzturētu ģimeni. No labā darba devēja Pēteris Pūka nu pēkšņi kļuva par nīstamu buržuju un ekspluatatoru…. Tas kalpoja par iemeslu drošības iestāžu apsūdzībai un arestam: 1941. gada 14.jūnijā, no Rīgas ielas 17 uz Sverdlovskas apgabala Sevurallaga nometni Sibīrijā aizveda Pēteri. Tur, 1942. gada divdesmit septītajā janvārī, viņš mira nepilnu četrdesmit astoņu gadu vecumā. Dzīvesbiedri Veltu kopā ar bērniem – dēlu Ojāru, meitām Birutu un Rasmu nosūtīja uz Krasnojarskas novada Ačinskas rajonu. No Rasmas Pūkas (Gaumigas) atmiņām: “Mēs ar mammu tajā vakarā bijām devušās uz laukiem pie mammas māsas un vecāsmammas. Naktī bruņoti cilvēki mums ieradās pakaļ un teica, ka ir jādodas uz Valmieru, jo mūsu ģimene tiek izsūtīta. Es biju aizbraukusi ar velosipēdu. Saku mammai, ka man taču ir jauns velosipēds. Čekists saka, lai to ņem līdzi. Līdz šosejai bija kādi 100 metri. Viņš ar manu velosipēdu brauca līdz šosejai, bet mūs veda šoferītis. Kamēr šoferītis veda, viņš teica: “Kundze, kas ar jums notiks – man bail jums teikt. Tur stāv sarkanais, viņš mani nošaus, ja es jums pateikšu.” Mēs ar mammu domājām, ka mūs kaut kur tūlīt izvedīs ārā un nošaus. Piebraucām pie lielceļa, tur stāvēja smagā mašīna, uzlādēja manu velosipēdu, un aizveda uz pretējo pusi. Čekists piesēdās pie mums, un mēs braucām uz Valmieru, uz mūsu dzīvokli. Logi bija vaļā, tēvs mūs durvīs sagaidīja un teica: “Kratīšana jau bija, nekā neatrada.” Uz galda stāvēja fotoaparāts un radioaparāts, ko čekisti tūliņ paņēma. Teica, lai mēs ņemam līdzi to, ko varam panest. Mamma atrāva vaļā skapjus, steigā segās lika mantas. Attaisīja bufeti – tur bija trauki, tos varēja sasist, tos neņēma. Čekisti saka: “Jums taču nekā ēdama nav līdzi!” Tad steigā kaut ko paņēma. Kas nu mums, pilsētniekiem, bija. Nekā jau nebija – neesam taču laucinieki, nekā krājumā nebija. Tad visus iesēdināja vaļējā mašīnā. Aizveda līdz Valmieras dzelzceļa stacijai, tur jau stāvēja vilciena sastāvs ar restotiem logiem. Mūs ielādēja vagonā. Tur priekšā bija valmierieši. Nākamajā dienā ap pusdienlaiku vagoni sāka kustēties, un mēs visi dziedājām “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils.” [..] Brālis 1949. gadā traģiski aizgāja bojā ogļraktuvēs. Tur notika nelaimes gadījums… Bērēs es nebiju, jo tai laikā gāju skolā Latvijā (Rasma 1946.g. atgriezās Latvijā; 1950.g. tika otrreiz apcietināta un pārsūtīta pa etapu atpakaļ uz Krasnojarsku. Atbrīvota 23.03.1957. Lieta 13878). Mammu un māsu uz bērēm nelaida, jo mēs visi bijām komandantūras uzraudzībā, dabūt atļauju bija grūti… Nezinu ne sava tēva, ne brāļa kapu. Krasnojarskā nodzīvojām līdz 1958. gadam, tad atbraucām uz Latviju kopā ar māsu. Mamma atbrauca pirms mums, 1956. gadā. Viņai bija ļoti slima māsa, un tā bija atsūtījusi telegrammu. Tad komandantūra atļāva uz mēnesi atbraukt. Mamma tikmēr gāja un klapatoja, līdz viņai atļāva palikt Latvijā. Par tēvu man nebija nekādu ziņu. Kad saņēmu reabilitāciju, tur bija teikts, ka viņš miris 1942. gadā, ka pierādījumu trūkuma dēļ lieta pret viņu izbeigta.” (Sibīrijas bērni, 659.-662.) Rasma Sībīrijā nodibināja ģimeni. Piedzima meitiņa, un Gaumigu ģimene atgriezās dzimtenē – Valmierā. Māju, kurās Pētera Pūkas meitas bija pavadījušas laimīgu bērnību, vairs nav. Maz palicis to, kuri atminas Pūku ģimenes likteni. Pieminēsim!
