- Pievienoja: 10.04.2025, Arta Rozīte
- Sagatavoja: Germans Ļebezovs
- Organizācija: Valmieras muzejs
Lai arī vēsturiski Valmiera atradās ģeogrāfiski izdevīgā vietā, proti, pilsēta atradās Pēterburgas – Rīgas pasta trakta maršrutā, samērā maz ir zināms par Pleskavas – Rīgas dzelzceļa līnijas izbūvi. Jaunuzbūvētā dzelzceļa līnija Valmieru savienoja ar Krievijas impērijas galvaspilsētu Pēterburgu, gan ar Baltijas ekonomisko centru Rīgu. Dzelzceļa celtniecība Krievijas impērijā attīstījās 19. gadsimta otrajā pusē. Krievijas zaudējums Krimas karā (1853 – 1856) uzskatāmi parādīja ne tikai Krievijas impērijas militāro, bet arī tehnoloģisko atpalicību no citām Eiropas lielvalstīm. Šajā laikā valstij nepietika līdzekļu infrastruktūras attīstībai, bet bija jau izveidojies privāto uzņēmēju slānis, kura interesēs bija investēt savus līdzekļus dzelzceļu līniju izbūvē, lai nodrošinātu sava privātā kapitāla pieaugumu. Kā valstij, tā privātajiem uzņēmējiem bija abpusēji izdevīgi noslēgt partnerību. Privātie investori saņēma Krievijas imperatoram pakļautās Ministru Komitejas atļauju un garantijas, kuras, atkarībā no nosacījumiem par ieguldītajām investīcijām, uzņēmējiem nodrošināja stabilus ienākumus. Baltijas guberņas bija viens no pieprasītākiem Krievijas impērijas dzelzceļa izbūves reģioniem. 1860. gadā atklāja maģistrāli Pēterburga – Varšava, kas gāja cauri Daugavpilij, bet 1861. gadā septembrī ekspluatācijā nodeva Daugavpils – Rīgas dzelzceļa līniju.
19. gadsimta 80. – 90. gados parādījās arī valsts finansētas dzelzceļa līnijas. Viens no pirmajiem valsts finansētajiem satiksmes maršrutiem bija Pleskavas – Rīgas dzelzceļa līnija. Kaut arī tās izveidi apsprieda jau 1874. gadā Kara ministrijas augstākajā štābā, Satiksmes ministrijā un Ministru komitejā, kura virzīja projektu par Pleskavas – Rīgas ceļa izbūvi, tomēr tām tika atteikts. Līdz 1884. gadam “Rīgas – Dinaburgas dzelzceļa sabiedrība” vairākkārt piedāvāja Krievijas valdībai izbūvēt dzelzceļa līniju Rīga – Pleskava. Tā bija iespēja iegūt svarīgu satiksmes maršrutu, kas nodrošinātu piekļuvi Rīgas ostai, šādā veidā izkonkurējot “Jelgavas – Rīgas dzelzceļa sabiedrību” , kas 19. gadsimta 60. gados atklāja dzelzceļa līniju Jelgava – Rīga. Tomēr centienus izveidot jaunu maršrutu noraidīja, jo pastāvēja uzskats, ka dzelzceļa līnija Pleskava – Rīga ierobežotu Pēterburgas un Tallinas ostu, bet arī citu privāto dzelzceļa līniju, piemēram Nikolajevskas un Baltijas, attīstību. Svarīgs bija fakts, ka Pleskavas – Rīgas līnija, ar atzaru Valka – Tartu, bija pēdējais trūkstošais posms, lai izveidotu Pēterburgas- Pleskava – Valka – Rīga, kā arī Tallinas –Tartu – Valka – Rīga līniju savienojumu. To saprotot, 1876. gadā uzņēmums “Rīgas – Dinaburgas dzelzceļa sabiedrība” vēlējās iegūt tiesības arī uz Tartu – Rīga dzelzceļa maršruta izbūvi, bet 1876. gada martā, tās tika atteiktas. Atteikums gan nemazināja interesi par dzelzceļa satiksmes izveidi Vidzemē, par ko 1880. gadā martā rakstīja Vidzemes muižniecības vadītājs, kurš aicināja Krievijas Komitejai “atļaut Tartu – Rīgas dzelzceļa maršruta izbūvi”. Arī šis projekts tika atteikts. Vairāki privātā sektora investori vēlējās iesaistīties dzelzceļa līnijas Pleskava – Rīga attīstīšanā, taču arī viņiem tika atteikts, kā piemēram 1884. gadā uzņēmējiem Šnakenbergam un baronam Feilezenam, no kuriem pēdējais bija neoficiāli saistīts ar uzņēmumu “Rīgas – Dinaburgas dzelzceļa sabiedrība”.
Tikai ar Krievijas imperatora 1884. gada 17. marta lēmumu par Pleskavas – Rīgas dzelzceļa līnijas izbūvi, uzsāka tās celtniecībai, piesaistot valsts naudu. Tādējādi tika izbūvēta Pleskavas – Rīgas dzelzceļa līnija ar atzaru Valka – Tartu, kura nodrošināja vienotu Baltijas dzelzceļa satiksmes sistēmu. Lai nodrošinātu dzelzceļa satiksmes posma izveidi Pleskavas – Rīgas līnijā ar atzaru Valka – Tartu, līnijas izbūvi uzticēja Ministru komitejas izveidotai komisijai, kas saņēma valsts finansiālo aizdevumu uz trīs gadiem. Par pamatojumu izbūvei kalpoja arī centrālās varas interese nostiprināt dzelzceļu savienojamību ar privātajām, nomalē esošajām dzelzceļa līnijām, kas tika veidotas ne tikai Baltijas teritorijā. 19. gadsimta beigās, privātās dzelzceļa līnijas pakāpeniski pārgāja valsts īpašumā, izņemot atsevišķus, mazāk svarīgus dzelzceļa posmus, kas tika pakļauti Krievijas impērijas uzraudzībai. Tā, piemēram, Krievijas impērijā, 1893. gadā, tika atpirktas jeb pārgāja valsts īpašumā- Doņeckas, Jelgavas, Rīgas un Daugavpils dzelzceļa līnijas.
Pleskavas un Rīgas līnijā ar atzaru Valka –Tartu izbūvē nodarbināja daudzus vietējos zemniekus, kuri tolaik cieta no sliktas ražas. Līdzās ekonomiskiem pamatojumiem, dzelzceļa izbūvei bija arī svarīga militārā nozīme. Pleskavas – Rīgas dzelzceļa līnijas deva iespēju ātrāk pārdislocēt karavīrus no Pēterburgas uz valsts rietumu pierobežu teritorijām, nekā izmantojot Pēterburgas – Varšavas – Daugavpils līniju. Tā kā Pleskavas – Rīgas dzelzceļa līniju izbūvēja par valsta naudu, tad to arī vēlākos laikos sauca par valsts līniju. Staciju tuvumā vispirms būvēja kazarmas, slimnīcas, dzelzceļu depo, remontdarbnīcas, ūdenstorņus u.c. Pleskavas – Rīgas dzelzceļa izbūvi vadīja pieredzējušais inženieris Pēteris Gette, kurš iepriekš jau bija piedalījies Jekaterinburgas – Tjumeņa maršruta līnijas ierīkošanas darbos. Dzelzceļa līniju Pleskava – Rīga bija paredzēts uzcelt 2 gadu un 8 mēnešu laikā: siltā un sausā laikā veidojot zemes uzbērumu. Aukstā – veidojot koka rezerves, ceļot tiltus, mājas un kazarmas. Numerācija veidoja cauri apdzīvotām vietām no austrumiem uz rietumiem. Ir ziņas, ka Pleskavas tuvumā 1886. gada maijā, ikdienā nodarbināja vairāk nekā 1000 zemes racēju, kuri dzīvoja barakās. Darbs bija smags. Daudzi cieta no saaukstēšanās vai nepietiekama uztura. 1886. gadā stacionārā atradās 178 slimnieki, no kuriem 120 izveseļojās, bet 58 nomira.
1886. gadā uzsāka līnijas Pleskava – Rīga celtniecību un jau 1889. gada 22 (23). jūlijā to atklāja regulārai kustībai galvenajā maršrutā (286, 68 verstis -305 km), ar atzaru Valka – Tartu (76,36 verstis- 81,4 km). 1887. gadā dzelzceļam tika uzliktas pirmās sliedes un piegādāti pirmie, Krievijā ražotie, vilcieni. Tās bija salīdzinoši jaunas 20 kravas tvaika lokomotīves no īpašām valsts rezervēm, kurām bija neliels nolietojums. 1889. gadā piegādāja vēl sešas kravas tvaika lokomotīves, bet uz atklāšanu, 1889. gadā, divas kravas – pasažieru tvaika lokomotīves. Pleskavas – Rīgas dzelzceļa līnija neilgu laiku bija patstāvīga maģistrāle, tomēr tā neattaisnoja uz sevi liktās cerības. Pārvadāto preču krava apjomu daudzums nebija liels. 1893. gadā aprīlī to nacionalizēja, 26. maijā pārsaucot par Baltijas dzelzceļa līniju, pievienojot Pleskavas – Rīgas dzelzceļa līnijai. 19. gadsimta 90. gados Pleskavas – Rīgas dzelzceļa jaunās kravas tvaika lokomotīves pakāpeniski pārvietoja uz citām līnijām, saņemot pretī krietni vecākus modeļus.
1907. gadā 1. janvārī Pleskavas – Rīgas dzelzceļu savienoja ar Sanktpēterburgas – Varšavas dzelzceļa līniju, kā arī ar citām līnijām, izveidojot Krievijas Ziemeļrietumu dzelzceļa satiksmes savienojamību. 20. gadsimta sākumā pa Ziemeļrietumu dzelzceļa satiksmes līniju, kurā tika iekļauts arī Pleskavas un Rīgas maršruts, kravu apjoma ziņā visvairāk pārvadāja labību. Rudzus, kviešus, miežus, auzas un miltu produkciju, kā arī koksnes materiālus, akmeņogles, naftas produktus, tādējādi nodrošinot Krievijas impērijas galvaspilsētu Pēterburgu ar vajadzīgajām izejvielām.
