- Pievienots: 23.02.2026, Arta Rozīte
- Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa
- Organizācija: Valmieras muzejs
“Nometusies Gaujas malā, sapņo vecā Valmiera. / Maija naktīs lakstīgala, Valterkalnā aicina. / Tagad ziema, kaut bez sniega, lakstīgalas tālumā, / Kas no saldā sapņu miega nu lai tevi modina?” Šo četrrindi mūsu pilsētai veltījis vidzemnieks, Valkas apriņķa Ērģemes draudzē dzimušais rakstnieks, dzejnieks un publicists Kārlis Eduards Students (1892-1947). Nākamā dzejdara vecāki – lauksaimnieks Antons Students un Līze Students, dzimusi Lībans, bija Vīgantu muižas (Wiegandshof) “Krūģenu” māju rentnieki. Pēc mācībām vietējā pagasta skolā, iestājies Valkas tirdzniecības skolā. Strādājis dažādus darbus. Latvijas Brīvības cīņu laikā, 1919. gadā Valmieras 1. (4.) kājnieku pulka kareivis. Vēlāk pievēršas daiļradei, vairāku dzeju un prozas grāmatu autors. Apceļojis Latviju kolportiera gaitās. Žurnālists Oļģerts Liepiņš (1906 – 1983) dalījies atmiņās par abu kopīgajiem piedzīvojumiem ārpus laikraksta “Latvis” redakcijas: “[..] Biju iedraudzējies ar jaunajiem literātiem Kārli Zariņu, Kārli Studentu un Jāni Vainovski. Mēs bieži mēdzām tikties: uzmeklējām jau dienā kādu lētu restorānu un tad sēdējām starp vienkāršiem ļaudīm pie pudeles degvīna un cūkas kājiņām. Zariņš tādās reizēs jutās un uzstājās kā 1905. gada revolucionārs. Mazu laiciņu mūsu draugs un biedrs bija arī Linards Laicēns. Kad uzradās spēļu elles (kazino – preciz. I.Z.), Kārlis Students ar laimīgāko roku spēlēja priekš mums visiem. Mēs sēdējām blakus, sargājot maku, atņemot tam laimēto un nedodot nekā, kad viņš lūdzās priekš atspēlēšanas. Dažkārt aizbraucām arī uz Baložu krogu, kur uzdzīvojām kā bagātnieki …. Vēlāk Vainovskis nodevās kāršu spēlei un pazuda no literatūras. Jautro dzīves baudītāju Studentu salauza nelaimīga apprecēšanās. Laicēnu – fantastiska māņu politika. Laicēnam pienāca briesmīgs gals čekas kambaros; arī par Studentu nupat ziņo, ka tas Latvijā miris kā daudzi tur palikušie.” (Trimdas rakstnieki. Autobiogrāfiju krājums. III. Viļa Štāla apgāds, 1947. – 21.lpp.) Publikācija “Valmierā un tās apkārtnē” tapusi pirms 95 gadiem, 1931. gada janvārī un iespiesta grāmatā “Ēnu spogulis” (1939.); iznākusi arī atkārtotā izdevumā – trimdas izdevniecības “Tilts” apgādā (1952). Kārļa Eduarda Studenta dzīves ritējums negaidīti un pēkšņi aprāvās pusmūžā – 55 gadu vecumā.
IERAŠANĀS AR SAVU PUDELI
“Miglainā janvāra dienā, kad debess likās tik zemu nolaidusies pār zemi, ka to gandrīz ar roku aizsniegt, izkāpu Valmieras stacijā no vilciena. Nolicis savas mantas glabāšanā, cauri uzgaidāmām telpām devos ārā. Trepju priekšā stāvēja divi autobusi, kuros sēdēja daži braucēji. “Lūdzu, kungs, aizvedīšu.”- iesāk viens no vedējiem, redzēdams, ka es, tā vērīgi skatīdamies, eju gar ielas malu. “Uz kurieni?”- apstājies atbildu. – “Kas te jums Valmierā slavens? Kas ievērojams, kur derētu aizbraukt? “– “Slavens? Hm… Mums ir daudz kas slavens. Feinas viesnīcas, traktieri … Kur kungs grib?” – “Nē, nē, krogi, viesnīcas, tas visiem zināms, parasts. Vai ievērojamāka nekā nav?”- tiepjos. “Ievērojamāka? … Varbūt kungs vēlas … aizvedīšu … pie jaunkundzēm”, viņš pieliecies klusāk piebilst. – “Nē, to pavisam nevēlos. Ja te nav nekā ievērojama un labāka, kur jūs varētu mani aizvest, tad jāiet pašam meklēt”, – nosaku un sāku iet.
Marijas ielas stūrī pagriezos uz Valmieras eksporta kautuvi. [..] Zinu, ka tur ražo slaveno Valmieras minerālūdeni, kas plašā apkārtnē ieguvis slavu un piekrišanu, jo dziedējot kaites un vainas. Es gan pašreiz jūtos pilnīgi vesels pie miesas un dvēseles, taču iepazīties ar kaut ko tik ievērojamu nekad nav par sliktu. Tāpēc saņemu drošu dūšu un, nonācis līdz kautuvei, griežos tur pa lieliem vārtiem iekšā. – “Vai jums pudele ir līdz?”- aptur mani vecs satuntuļojies večuks pavārtē pie būdas. – “Pudele?” – “Nē, pudeles man nav. Vai te bez tās nelaiž iekšā?” – “Nē, man pieteikts, lai skatos, ka visiem pudeles būtu līdzi. Citādi aizvazā fabrikas traukus,”- skaidro vārtu sargs. Ņemos viņam savukārt iestāstīt, ka vēlos tikai apskatīt kautuvi un, ka man nav ne mazākās tieksmes pēc fabrikas traukiem, līdz viņš piekrīt manai ieiešanai. Kautuves kantorī izsaku vēlēšanos apskatīt uzņēmuma telpas un iepazīties ar tā darbību. Mēs izstaigājam plašās kautuves telpas, bet tās pašreiz ir klusas, jo kaušana nenotiek. Darbiniece pastāsta, ka ap pulksten trijiem kaušot kādas desmit cūkas. Lai atnākot tad, jo būšot interesantāk redzēt visas mašīnas darbā. Nu gribu doties uz pilsētu. Reizē ar mani no fabrikas pagalma izbrauc kāds vīrietis. Giežos arī pie viņa ar jautājumu, kas Valmierā ievērojams. – “Kas ta` te nu ievērojams, ne vella jau nav. Tā pati kautuve tā slavenākā ir.”- viņš atbild. Sarunas novirzās uz Valmieras minerālūdeni. Vai tas tik labs, kā to slavē? – “Labs gan,”- stāsta vīrietis. – “Es agrāk visu laiku slimoju ar māgu. Sāp un sāp, pakrūtē spiež, slikta dūša. Vienīgi vēl turējos uz vērmeļu tēju. Tagad kādu gadu, kamēr strādāju te pie fabrikas un dzeru to ūdeni – mums jau viņu dod, cik grib – vēders strādā kā atspole, ņem vai vellu iekšā” Tā runājoties, esam nokļuvuši līdz Stacijas ielai. Pagriežos uz pilsētas pusi. Drīz tā saucamā Jaunvalmiera beidzas. Sākas smilšu lauki, sīkas priedītes. Pa labi lejā vizmo Gauja. Lūk, priekšā atkal mājas, ceļš sagriežas līkumā un klāt Gaujas tilts. Īsu gabaliņu augšup – pa slīpo piekalni un esmu jau gandrīz vai pašā Valmieras centrā. Cik nu tā pilsēta liela! Trotuāri Valmierā tik šauri, ka pa viņiem blakus grūti dienas laikā diviem satikt.
VĒROTĀJS
Kad nonāku atkal atpakaļ kautuvē, izrādās, ka vairākas cūkas jau nokautas. Strādnieki pulcējas kautuves vienā stūrī, kur atrodas cūku novietne. Tā ir augsta telpa, betona grīdu un restotiem aizgaldiem, kuros nemierīgi urkšķēdamas, grozās vairākas cūkas. Strādnieki atver aizgalda vārtus, izlaiž no turienes apaļu cūcieti un iedzen to aizrestotā laukumiņā, zem kura atrodas svari. Drīz ierodas kāds briļļains jauneklis. Kad pierakstīts nāvei nolemtā cūcieša svars, viņš apskata vēl kaujamā lopiņa noļukušo ausi, kurā iespiesta bleķa plāksne, un nosaka: “8,80 – Rīga”. Tad nelaimīgo veprēnu izlaiž koridorā un iedzen giljotīnas telpās. Viņš iet diezgan paklausīgi un daudz nepretojās, tikai reizēm it kā atvadīdamies piegrūž degunu savu kaimiņu aizgaldiem. Liktenīgā telpa, kur stūrī stāv garš vīrietis ar spožu dunce rokā, smukais sivēns nedabū daudz apdomāties. To aiz kājas veikli notver strādnieks, apmetot tai apkārt ķēdi, iekabina tās galu savādās ierīces āķī un – nākamā acumirklī cūcietis jau karājas pie griestiem. Tas viss notiek tik ātri, ka viņam pat neiznāk vaļas iekviekties: augšā to uzrauj ne cilvēka roka, bet mašīna. [..] Pēc mehānisko procesu veikšanas seko rūpīga nelaiķa apstrāde… Uz ārzemēm eksportējumos bekonus vēl arī svilinot, izdedzinot visus saru galus no gaļas. Šim nolūkam kautuvē ir īpaša ierīce, bet, tā kā pašreiz nokautais cūcietis neiztur ārzemnieku prasības un domāts rīdzinieku vēderiem, tad šo ierīci darbā nedabūju redzēt. Kad nokaušanas ceremonija ir veikta, baltā ķitelī ierodas ārsts un apskata nokautās cūkas, kas paliek karājoties un žūstot. Plaušas un aknas ar nazi šķeļ un baltos galus nogriež. – “Uz laukiem tos bieži vien ēd, bet tas nav labi,”- skaidro mans pavadonis. Nu kautuves saimniecības pārzinis iepazīstina ar pārējām telpām. Augšējā stāvā desu nodaļa. Kādā citā telpā sakrauti un sakārti brūni šķiņķi. Tos te gatavo dažādi, gan vārot, gan žāvējot. Tauku nodaļā plaukti piekrauti iesaiņotiem un apzīmogotiem tauku gabaliem. – “Tie nieru tauki, – stāsta pārzinis. – “Apzarnu tauki iet ziepēm. Mums nekas neiet zudībā, katrs nieciņš tiek izmantots un nonāk savā vietā.” Kautuves apakšējās telpās atrodas sālītava un saldētava. Baseinos cūku kautķermeņi guļot apmēram 5 dienas. Sāli, ūdeni un salpetri maisot un filtrējot ar pumpi apstrādes procesā. Pirms iesālīšanas iešļircinot baltu sālījumu, ko mašīna veicot 120 cūku kautķermeņiem vienā stundā. Sālījumu baseinos regulējot pēc katrām 14 dienām. Saldētavā varot ievietot 150 cūku katrā pusē. Nepieminētu tomēr nevar arī atstāt kautuves ieņēmumu avotu, ko viņai, tā sakot, pats Dievs ielicis klēpī. Tas ir dabiskais Valmieras minerālūdens.
ŠANA UN ULMANIS
Būdams Valmierā, negribu palaist garām izdevību aprunāties ar Šanas biedrības priekšnieku grāfu Miķeli Amālijas dēlu Vanagu, tāpēc iegriežos Dūņa grāmatu veikalā. Satieku viņu veikala augšējās telpās, krāmējot un pakojot dažādas papīra loksnes. – “Nu, kā iet, ko domā un dara jūsu biedrība?” – apjautājos Šanas virsaitim. Viņš diezgan mazrunīgs un kautrs, nemaz nevar redzēt, ka šajā cilvēkā slēpjas tāds “velna pulveris”, kā par viņu stāsta valmierieši. – “Viss kārtībā, biedrība darbojās labi,”- viņš atbild. – “Jūs varējāt, pa laukiem staigājot, pieņemt tai jaunus biedrus.” Šis uzdevums mani nevaldzina. Aprunājos vēl ar pašu veikala īpašnieku par vasaras ceļojumiem un grāmatniecības stāvokli. Veco Valmieru jau klāja janvāra novakara krēsla, kad ierodos kurlmēmo skolā. Laipnais un simpātiskais skolas pārzinis Ulmaņa kungs (1920. – 1932.g. skolas priekšnieks Ernests Ulmanis – preciz. I.Z.) apskatei neliek šķēršļus. Skolā redzama viscaur priekšzīmīga kārtība un tīrība. Skolas kancelejā visas mēbeles un lietas pašu skolēnu pagatavotas. Virtuvē, kur mūs saņem patīkama cepuma smarža, pašlaik gatavo vakariņas. Būšot pankūkas ar piedevām, stāsta gatavotājas. No šejienes dodamies uz skolas darbnīcām. Līdz ar galdnieku darbnīcu pie skolas pastāv arī kurpnieku un sedlinieku darbnīca, kur pazolē un taisa zābakus un dažādus aizjūgu piederumus. Esot arī neliela saimniecība ar apmēram 25 pūrvietām zemes. Man rāda glīti pagatavotus portfeļus, naudas makus un citas mantiņas. Blakus šīm darbnīcām ierīkošot arī darbnīcu metāla apstrādāšanai. Jaunajā ēkā, kas celta blakus vecajai – tikai pagalma vidū, telpas liekas vēl ērtākas un glītākas. Rokdarbu nodaļā skolotājas vadībā vairākas jaunietes sēž pie stellēm un aužamām ierīcēm, gatavodamas dažādus rokdarbus. Augšstāvā nokļūstam vienā no desmit klasēm. Tās nav tādas kā parasto skolu klases, kur soli stiepjas viens aiz otra rindā. Te ir cita iekārta: pašā priekšā skolotāja galds, bet tam apkārt puslokā izvietoti skolēnu soli. Tas tāpēc, ka bērniem viss teiktais jānolasa no skolotāja lūpām, jo dzirdēt viņi nedzird.
Ir jau krietni tumšs, kad iznāku uz ielas. Mierīga un klusa, satinusies krēslā un miglā, snauž Valmiera. Lai gan tikai pāris dienas esmu interesējies par tās dabu un raksturu, par tās īpatnībām un savādībām, man viņa liekas tik pazīstama kā vīram sieva, kas ar to nodzīvojis pusmūžu kopā.”
