- Pievienoja: 18.09.2026, Arta Rozīte
- Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa
- Organizācija: Valmieras muzejs
1935. gada 16. aprīlī, Valmierā notika Meža dienu rīcības komitejas sanāksme, kurā lēma par plānotajiem pasākumiem pilsētas apzaļumošanai; tai skaitā, kā rakstīja laikraksts “Valmierietis” (Nr. 295., 1935.g. 17.04.- 2.lp.) – arī par vietējo ugunsdzēsēju dalību tajās: „ugunsdzēsēji pie Stāvajiem krastiem iestādīs 1500 kokus”. Minēto Meža dienu laikā, 1935. gada pavasarī patiešām arī sāka vērienīgus apzaļumošanas darbus topošajā ugunsdzēsēju parka teritorijā, iestādot tur ap 2000 dažādu sugu kokus un krūmus.
“Kad aicināti BUB biedri uz pirmo talku, un, kas tieši stādīts, – uzzinām no preses izdevuma: „Ugunsdzēsēju parks – Gaujas Stāvajos krastos.” Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība Meža dienās apstādīs savu jauno parku Gaujas Stāvajos krastos, iedēstot apmēram 2000 kokus no 100 dažādām sugām. Ierīkos atsevišķus dārzu, liepu, rožu un citu koku un krūmu laukumus. Projektu izstrādājis mežzinis J. Grūbe. Pēc projekta tas savā koku bagātībā pārspēj Skrīveru botānisko dārzu. Jaunā parka apstādīšanas darbus uzsāks 5. maijā. Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valde uzaicina visus ugunsdzēsējus ierasties 5. maijā pulksten 8 no rīta pie depo pilnos formas tērpos. Koku stādīšanas darbā mīļi aicināta Valmieras sabiedrība”. (Valmierietis Nr. 297., 1935.g. 03.05.- 2.lp.)
„Valmiera kļuvusi bagātāka ar jaunu parku.” 5. maijā Meža dienu turpinājumā vietējie ugunsdzēsēji, piedaloties vietējai Valmieras sabiedrībai, apstādīja savu jauno parku Gaujas Stāvajos krastos. Darbus ievadīja kopējs ugunsdzēsēju gājiens ar orķestri priekšgalā no depo uz stādīšanas vietu. Darbus uzsākot, īsu uzrunu teica biedrības priekšnieks A. Pētersons. Nodziedāja valsts himnu un „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Ugunsdzēsējus sakarā ar jaunā parka izdaiļošanas darbu uzsākšanu sveica Valmieras apriņķa priekšnieks A. Prauliņš, kara apriņķa priekšnieks, pulkvež -leitnants H. Zvirbulis, lauku pašvaldības vecākais G. Caucis, pilsētas galva J. Ruģēns un Meža dienu komitejas priekšsēdētājs, virsmežzinis D. Bērtulsons. Pēc tam ugunsdzēsēji suminot mūsu tautas vadoni, ministru prezidentu K. Ulmani, uzsauca viņam trīskārtēju „Lai dzīvo”. Pavisam iestādīja 2000 kociņus no 100 dažādām šķirnēm. Kā retumi minami Lavsona cipreses, korķa koki, riekstu koki, Ķīnas ābelītes, zelta lietus, balzama apses u.c. Parka projektu izstrādājis un stādīšanas darbus vadīja mežu tehniķis J. Grūbe”. (Valmierietis, Nr. 298., 1935.g. 10.05. – 2.lp.)
1935. gada 14. jūlijā svinīgi atklāja jauno Valmieras parku. Un, protams, ka arī par tā svinīgo atklāšanu vēstīja laikraksts „Valmierietis”: „Atklāts ugunsdzēsēju parks.” Pagājušo svētdien Valmieras ugunsdzēsēji iesvētīja Mežu dienās pie Stāvajiem krastiem dēstīto parku. Kopā ar lūgtiem viesiem – jauno prefektu J. Rāvi, politiskās pārvaldes rajona priekšnieku A. Ramani, cietuma priekšnieku Ansonu u.c. – tie devās kopīgā gājienā no depo uz jauno parku. Tur ugunsdzēsēju biedrības priekšnieks A. Pētersons lūdza pilsētas valdes pārstāvi Fr. Marovski atklāt jauno parku. Pārgriežot nacionālo lentu, Fr. Marovskis to nodeva ugunsdzēsēju lietošanā. Pēc īsas A. Pētersona uzrunas nodziedāja valsts himnu. Ņemot vērā meža tehniķa J. Grūbes pašaizliedzīgo darbu parka izdaiļošanā un projekta sastādīšanā, kuru viņš veicis bez atlīdzības, viņš uzņemts par mūža biedru Valmieras ugunsdzēsēju biedrībā. Oficiālajai daļai sekoja balle.” (Valmierietis –Nr.308., 1935g. 19.07. -2.lp.)
Parks – dabas muzejs
„Samērā nelielā platībā aplūkot un iepazīt vairāku sugu valriekstus, baltegles, pīlādžus, Sibīrijas ciedru Eiropas segliņu, Tatārijas un krūmveida kļavas, īves, korintes, plūmjlapaino ābeli un vēl daudzus citus koku un krūmu sugu pārstāvjus iespējams tikai botāniskajos dārzos vai dendroloģiskajos parkos. Oficiāli reģistrēti līdz šim Valmierā šādi speciāli stādījumi nav, taču dabā šāds savdabīgs muzejs veidojies jau vairākus gadu desmitus
Trīsdesmitajos gados vietējā brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība izveidoja parku gleznainajos Stāvajos krastos. Toreiz dažādām biedrībām parki kalpoja par ienākuma avotu. Tajos rīkoja maksas atrakcijas , zaļumballes, atvēra bufetes. Publikas pievilināšanai parkus centās veidot eksotiskus un atbilstošus mietpilsoniskās romantikas prasībām. Aleju labirinti, lapenes, vientuļi soliņi, mākslīgi avoti un bagātīgs puķu dobju garnējums veidoja arī minētā parka vaibstus. Eksotiskā stādījumu dažādība pamazām pieblīvēja visu brīvo parka teritoriju. Šeit arī meklējams sākums šodienas savdabīgajai augu valstij apmēram 2 hektāru platībā.
Kara un pēckara gados, zaudējis sākotnējo nozīmi, parks pamazām kļuva par bezsaimnieka teritoriju. Pirms trim gadiem (1980.) – necaurejamo krūmāju biežņu izcirta un gadu vēlāk, 1981.g., sanitārās apkopes šefību uzņēmās rajona kultūras nama sadzīves interešu klubs. Tad arī dzima iecere akcentēt šī dabas stūrīša dendroloģisko daudzveidību, neveidojot parku tradicionālā izpratnē. Apkopes darbi tagad ieguvuši citu raksturu. Katrs koks un krūms kļuvis par izpētes objektu un rezultātā izdevies vēl atklāt vairāku citzemju un saudzējamo krūmu un koku eksemplārus. Arī mikrofauna šeit ir savdabīga, kas dabas draugiem klusās rīta un vakara stundās sniedz baudījumu. Īsts brīvdabas muzejs, kas cienīgs nests dendroloģiskā parka nosaukumu. Līdz Valmieras 700 gadu atceres dienai galvenie sanitārās apkopes darbi būs paveikti. Rudenī parka bagātināšanai kā jubilejas velti pilsētai no Limbažu rajona kolhoza „Lēdurga” dendroloģiskā parka sabiedriskie šefi saņems meža efeju, čūskegles un citus dēstus. Vēl jānojauc vecā estrādīte, un tad pēc sākotnējās kalpošanas kasei un izpriecām parks varēs sākt citu mūžu ar citiem uzdevumiem, bagātinot pilsētas zaļo rotu un cilvēku zināšanas par dabu.
Parka kā dendroloģiskas brīvdabas ekspozīcijas vērtību pastiprina arī tas, ka stādījumu eksemplāri šeit redzami dažādās attīstības pakāpēs. Relatīvi jaunajos parkos šādas dažādības nav. Atliek cerēt, ka dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Valmieras nodaļa nopietni ieinteresēsies par šo aizsargājamo dabas stūrīti un sniegs parka šefiem palīdzīgu roku. Arī teritorijā esošās ēkas nodošana teritorijas uzraudzības un apkopes vajadzībām būtu liels atbalsts ieceru īstenošanai. (Vents K. sadzīves interešu kluba „Atbalss” biedrs). Publicēts laikrakstā „Liesma”, 1983.g. 20.09. –Nr. 148.-4.lp.)
Jāņa Daliņa iela kopš 1989.g. 31. martā, kad ar pilsētas izpildkomitejas lēmumu tika godināts izcilā soļotāja – mūsu novadnieka, sportista, 1932.g. Losandželosas sudraba medaļas ieguvēja 50 km soļošanā, pasaules rekordista Jāņa Daliņa vārds (1904-1978). Jāprecizē, ka nosaukums ielai, kura veda uz minēto parku, bija mainījies vairākkārt: pēc agrārās reformas, kad vienai no ielām Burkānciemā bija jau skaists un mazliet noslēpumains nosaukums – Svētozolu iela.
Ielas nosaukums, kura izcelsme saistīta ar iespējamās Autines svēto ozola birzi (pēc vēsturnieka V. D. Baloža 1911.g. izdotā darba „Valmiera” ziņām; minētais kungs savulaik uzskatīja, ka Valterkalniņā atradusies senā Autines pils, tai blakus Lucas leja – svētais mežs, kur vietējie iedzīvotāji dziedāja un ziedoja saviem dieviem. Birzī turēja zalkšus, bet Lucas gravas malā bija ūdens dziedināšanai. Balodis apgalvoja, ka esot saglabājušies Gaujā tā saucamie „melnie ozoli”- svētā meža atliekas. Tad nu skaidrojama arī Svētozolu ielas nosaukuma izcelsme – saistībā ar Autines svēto ozolu birzi.
Padomju laikā ielas nosaukums neatbilda sociālisma prasībām un 1951.g. 25. janvārī Svētozolu ielu pārdēvēja par Komunāru ielu. Iela var lepoties abās tās pusēs joprojām ar iespaidīgu ozolu rindu; tiesa gan, laika gaitā arī tā gājusi mazumā. Vienā tās pusē – glīti rindojas privātmājas, otrā –stadions (pirmo atklāja 1938.g. 31. jūlijā un arī tas nes slavenā soļotāja vārdu). To cēla par cilvēku ziedoto naudu, ieņēmumiem no loterijām, aizdevumiem.
Aiz Valmieras stadiona, kuram 1988.g. septembrī piešķīra soļotāja Jāņa Daliņa vārdu. Aiz tā uz priekšu – nonākam kādreizējā Valmieras vecākās biedrības – Brīvprātīgās Ugunsdzēsēju biedrības – parka. Biedrība dibināta 1867.g. Lai gan parks atklāts tālajā 1935.g., pēckara paaudzes valmierieši to atpazīst pēc nosaukuma Camka – Centrālais Auto Moto klubs.
Ielas labajā pusē vēl nesen bija apskatāms arī balts krusts. Tā bija piemiņas zīme leģionāriem un Otrā pasaules karā šeit apbedītajiem ārzemju karavīriem, kas miruši Valmieras skolās ierīkotajās lazaretēs.
Dodoties tālāk pa J. Daliņa ielu, jūs varat nokļūt Ķelderlejā – Otrā pasaules kara upuru piemiņas vietā jeb varat nogriezties virzienā uz „Daliņu” mežniecību – un „Daliņiem”, – mājām, kuras Latvijas valdība bija piešķīrusi Jānim Daliņam par viņa izcilajiem sasniegumiem.
Tāda ir dzīve
Briedis A. Tāda ir dzīve. (Liesma, Nr.57., 1993.g. 13.04. -2.lp.)
„Baltais krusts”- piemiņas zīme 1941. – 1945.g. kritušajiem latviešu un flāmu karavīriem.
„Šāds uzraksts lasāms vairākās atdusas vietās. Un arī tāda ir dzīve, ka bijušo atdusas vietu teritorijā pēc kāda laika ir parki, izpriecu vietas.
To lielā mērā var teikt par tāli izslavēto baļļu vietu aiz stadiona, sauktu par Ugunsdzēsēju parku, tautā – par „Camku”. Dziedāja, dancoja, dzēra, uzkoda un vēl citādi sevi laimīgu darīja. Kapu kopiņas pamazām nolīdzinājās un tika nobradātas, krusti nopuva un tika nolauzti. Un arvien mazāk palika to, kuri zināja: te apglabāti cilvēki.
Šīs vietas sakopšanu un apzināšanu sāka Daugavas vanagu Valmieras nodaļa. Tas bija pirms trim gadiem pavasarī. Tīrīšanas, kultivēšanas, mērīšanas un citi darbi tika veikti galvenokārt talkās. Palīdzību neatteica daudzi apkārtējo māju iedzīvotāji, ar tehniku izlīdzēja Vācu biedrība. Un jau tā paša 1990. gada vasarā kritušo, te apglabāto piemiņai tika uzlikts Baltais krusts. To izveidoja leģionārs Eduards Ķirpis.
Te, pie tagadējās Daliņa ielas, Otrā pasaules kara gados apglabāti apmēram 135 Vidzemes kaujās kritušie karavīri, galvenokārt latvieši un flāmi. Viņu skaitā 3 augsti virsnieki, pat viens ģenerālis, tālāk atsevišķi, Gaujas krastā apbedīts.
Darbi ap Balto krustu turpināsies arī šogad. Zeme ir sagatavota zāles iesiešanai, dabūtas labas sēklas no Priekuļiem. Šogad stādīs arī eglītes, košuma krūmus, ko no sava dārza piedāvā cēsnieks, dendrologs, parku apzaļumošanas arhitekts Paulis Nulle. Viņš ir jau veikto un vēl veicamo darbu projektu autors. Palīdzību neatsaka arī Valmieras iestādes, uzņēmumi. Komunālās saimniecības pārvalde, piemēram, apsolījusi kaļķojamo materiālu. Ar šo apvienību, kā atzīmē Nacionālo Daugavas vanagu Valmieras nodaļas priekšsēdis Jānis Kalpaks, izveidojusies laba sadarbība.
Tāda ir dzīve.
Arī tāda, ka šovasar Valmierā būs Daugavas vanagi no daudzām pasaules valstīm, arī no Kanādas, kur ir vislielākā Daugavas vanagu organizācija. Un ar to Valmieras nodaļai īpaši cieši kontakti. Vanagi būs daudzos mūsu rajona kapos, arī pie Baltā krusta.
Tā ir vieta, uz kuru aiziet, ja piederīgais leģionārs kaujas ceļos pazudis bez vēsts, ja viņa apbedījuma vieta nav zināma vai ir ļoti tālu. Bet vēl dzīvajiem leģionāriem un viņu piederīgajiem šī ir jau tradicionāla vieta, kur atnākt 16. martā – leģionāru atceres dienā. Par otru kopā nākšanas dienu veidojas 9. maijs: Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena.
Aizgājušie turpinās. Arī simbolos. Arī Baltais krusts ir simbols.
Tāda ir dzīve.”
