- Pievienoja: 02.10.2026, Santa Eglīte
- Sagatavoja: Agita Lapsa
- Organizācija: Valmieras bibliotēka
- Foto: Mazsalacas pilsētas bibliotēkas novadpētniecības krājums
Mazsalacas Raganas skolas ilggadējā pārziņa un skolotāja Elmāra Ģenderta atmiņu rokraksta kopiju ieguvām 2026. gada vasaras sākumā, par ko liela pateicība Mazsalacas pamatskolas bibliotēkas vadītājai Dainai Valdmanei. Domājams, tas kādreiz glabājies Mazsalacas vidusskolas Novadpētniecības muzeja krājumā. Saglabājies gan rokraksta kopijas eksemplārs, gan tā noraksts mašīnrakstā, kas vietām atšķiras no oriģināla. Par autoru varējām spriest tikai pēc mašīnraksta kopijas, jo rokraksta pirmā lapa nav saglabājusies, ķā arī, iespējams – šī ir tikai daļa no skolotāja Ģenderta atmiņām.
Teksts, kam mašīnraksta versijā dots nosaukums “Memuāri”, satur 82 aprakstītas burtnīcu lapas, kuras pats autors sadalījis trijās daļās: 1) Bērnība un skolas gadi, 2) Pa dzīves takām, 3) Jaunā darbā (Pālē 1922.-1934. un Staicelē 1934.-1942.). Atmiņu rakstīšanas laiks nav zināms, bet spriežot autora datējuma, laikā no 1942. gada, kad ierodas Mazsalacā, līdz brīdim, kad 1976. gada 24. jūnijā aiziet viņsaulē.
Īsu, asprātīgu stāstiņu formā E. Ģenderts memuāru pirmajā daļā uzbur bērnu dienu ainas, izteiksmīgi raksturo Skulberģu pagasta iedzīvotājus un kaimiņus, lauku sadzīvi, blēņas un skolas gaitas. Gribas piezīmēt, rokrakstā ir tikai viena ilustrācija, kuru autors veltījis stāstiņam “Traģēdija”.
Otrajā daļā iekļautas atmiņas par pieredzēto I PK, pārdzīvoto vācu karagūstekņu nometnē un revolūcijas notikumi Mazsalacā. Autora iekšējā pārliecība simpatizē revolūcijas idejām, un Latvijas brīvvalsts laikā viņu pieskaita politiski neuzticamajiem jeb “sarkanajiem”, kā dēļ nākas samierināties ar mazāk apmaksātu darba attālās lauku skolās.
Atmiņas beidzas ar atgriešanos Mazsalacā 1942. gadā, kad Elmārs Ģenderts pieņem skolotāja vietu Mazsalacas Raganas skolā. Te jau padomju okupācijas laikā viņš vairākus gadu desmitus darbojas kā skolas pārzinis.
Lasot memuārus, atradīsiet dažu labu svešādu jēdzienu, vecvārdu vai apvidvārdu, teicienu, kā piem: švandoze, bendele, jeda, tārpu spiedēji, velētava, “likt uz vaķi”, pīpes krecumi, tāpele, klaģis, kokasu rati, vācu lēveres, ceļkauls, šnaboliņš, porpelis u.c.
Tā pat domāju, ka Skulberģu skolas pārziņa “novatoriskā” pieeja dārziņa mēslošanā, Lustes Ješkas pīpošana un kuplo dūmu laišana tā, ka mušas birst no griestiem un zirnekļi paliek nemierīgi un Riņķu Miķeļa pirts siltuma izpēršana – nevar laist zudumā, sagādās lasītājiem dažu jautru brīdi. Mazā Elmāra biedri Alberts, Andzis, Jura Jancis, Kociņu Kristēns, Lejas mājas Jancis un Pēcis droši vien paliks neatpazīti, bet kopīgi bērnības blēņas un palaidnības Skulberģu pagasta Ģendertu māju apkaimē, lai iepriecina lasītājus.
Noformējot E. Ģenderta atmiņas jau pēc viņa nāves, mašīnraksta titullapā top ierakstīts:
Skolotājs Elmārs Ģenderts
1894.g.13.09.- 1976.g.24.06.
Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas dalībnieks, LSDSP biedrs, Izglītības Tautas komisariāta darbinieks Daugavpils un Rēzeknes apriņķos. Skolotājs Mazsalacā, Pālē un Staicelē. Apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni. Personālais pensionārs.
