- Pievienoja: 21.04.2021, Santa Eglīte
- Sagatavoja: Ieva Bāliņa
- Organizācija: Skaņkalnes pagasta bibliotēka
Atslēgvārdi
Personas: Grigorijs Lomonosovs, arhibīskaps Arsēnijs, Pjotrs (Pēteris) Šteinbergs, Vladimirs Lunskis, Ziedonis Ziediņš, Arvīds Cepurnieks, Māra Perse, Ieva Tenisone, Pāvils Kušnarjovs, Aleksandrs Baumanis, Leontijs Āboliņš, Pēteris Grīnvalds, Vasilijs Šalfajevs, Pēteris Viziņš, Dāvids Ceimers, Mihails Ļubimovs, Sergejs Azelickis, Andrejs Līsmanis, Aleksejs Gulēns, Pēteris Barbans, Pēteris Auniņš, Jakovs Kalējs, Aleksandrs Līsmanis, Pēteris Kaņeps, Ivans Liepiņš, Ivans Grinbergs, Ādams Veidemanis, Andrejs Pakalniņš, Nikolajs Laucis, Antonijs Laucis, Hermanis Žegalovs, Hermanis Lūsis, Romans Bērziņš, Nikolajs Kudrjavcevs, Ivans Molotoks, Ivans Briedis, Dmitrijs Osminskis, Nikolajs Krasnogorodskis, Vladimirs Jansons, Boriss Bērziņš, Gavrils Smirečanskis
Vietvārdi: Skulberģu pagasts, Skaņkalnes pagasts, Krievķīši (Krievmuiža), Lācīši, Mazsalaca, Limbaži, Skulberģu Jēzus šķīstīšanās pareizticīgo baznīca, Skulberģu pareizticīgo baznīca, Skaņkalnes pareizticīgo baznīca, Skaņkalne
Iestādes, organizācijas: Skulberģu pagasta pareizticīgo draudzes skola, Skulberģu pareizticīgo draudze, Sanktpēterburgas Pareizticīgo brālība, kolhozs “Skaņaiskalns”
Latvijā izplatoties pareizticībai arī Skulberģu (tagad Skaņkalnes) pagastā, ar Svētās sinodes lēmumu, 1859. gadā nodibināta pareizticīgo draudze. Sākumā tā darbojas īrētās telpās privātā ēkā. 1870. gadā Rīgas tirgonis Grigorijs Lomonosovs draudzes vajadzībām uzceļ koka lūgšanu namu, ar palīgēkām – šķūni, stalli, kūti un pirti. Gadu vēlāk tiek atvērta Skulberģu pagasta pareizticīgo draudzes skola. To apmeklē arī luterāņu bērni, lai apgūtu krievu valodu. Pirmajā gadā skolā mācās 6 zēni un 1 meitene, bet mājās vēl 9 zēni un 6 meitenes.
19. gadsimta nogalē, mērķtiecīgas rusificēšanas laikā, pieaug zemnieku pāriešana pareizticībā. Par valsts piešķirtajiem līdzekļiem daudzu nabadzīgu un slikti uzturētu koka baznīcu vietā tiek celtas mūra baznīcas ar iespaidīgākiem būvapjomiem un greznākām fasādēm. 1894. gadā Kolbergas (Skulberģu) muižas pareizticīgie vēstulē Rīgas un Jelgavas arhibīskapam Arsēnijam sūrojas par baznīcas iekšpuses un ārpuses nepievilcīgo un nabadzīgo izskatu, kas ir krasā pretstatā netālu esošajam, labi sakoptajam luterāņu pastorātam, tādēļ pareizticīgie lūdz uzcelt jaunu dievnamu. Skulberģu pareizticīgo baznīcas pamatakmeni liek 1897. gadā. Draudzes locekļi lūdz celt baznīcu nevis ar altārdaļu austrumpusē, bet uz dienvidaustrumiem, lai galvenā fasāde būtu pret garāmejošo ceļu un skaistums labāk izceltos. Lūgums tiek atbalstīts.
Dievnama celšanas tiesības mazāksolīšanā iegūst būvuzņēmējs Pjotrs (Pēteris) Šteinbergs, viņš apņemas to izdarīt par 12 350 rubļiem. 1897. gada aprīlī cars Nikolajs II apstiprina arhitekta Vladimira Lunska izstrādāto Skulberģu baznīcas projektu (darbu tāme par 15 163 rubļiem un 58 kapeikām). Arhitekts pats arī uzrauga būvdarbus.
1898. gadā Skulberģu pareizticīgo draudzes mācītājs lūdz Sanktpēterburgas Pareizticīgo brālību dāvināt jaunajai baznīcai daļu nepieciešamā inventāra – iznesamo krustu, aizkarus ikonostasa Valdnieka vārtiem, baznīcas karogu, kroņlukturi, svečturus. Lūgtais tiek uzdāvināts. 1898. gada 24. augustā komisija atzīst, ka baznīca uzcelta atbilstoši apstiprinātajam projektam un no kvalitatīviem materiāliem, kam gan nepiekrīt vairāki draudzes locekļi. Tiek konstatēts, ka prasībām atbilst arī iegādātais altārgalds, upuraltāris un ikonostass. Dievnamu iesvēta 1898. gada 13. septembrī.
Dievnama būvniecībā lietots materiālu salikums – ārsienas ir no laukakmeņiem, bet sarkanie ķieģeļi izmantoti ēkas stūriem, logu un durvju apmalēm, dzegām un lizēnām (plakans izvirzījums sienā šauras vertikālas joslas veidā), kā arī zvanu tornim. Baznīcai ir divi torņi ar sīpolveida noslēgumu. Ēkai ir tradicionālās pareizticīgo dievnamu daļas – priekštelpa, virs kuras atrodas divstāvu zvanu tornis, draudzes telpa ar paplatinātu vidējo daļu un altārdaļa, ko noslēdz pusapaļa apsīda (baznīcas altāra noslēgums pusapļa vai daudzstūra izvirzījumu uz āru formā). Interjerā saglabājušies tikai trīs zemi pakāpieni, kas ved uz altārdaļu, zudis sienu un griestu gleznojums. Nav saglabājies vienstāva ikonostass, kas bijis veidots, atdarinot grezna senkrievu lieveņa stabu formas.
1909. gadā draudzē reģistrēti 365 latvieši. Draudzes locekļu skaits strauji samazinās pēc Pirmā Pasaules kara. Draudze ar dažiem desmitiem draudzes locekļu ir viena no mazākajām pareizticīgo draudzēm Latvijā. 1937. gadā draudzē ir tikai 70 cilvēku. Tā turpina pastāvēt arī pēc Otrā Pasaules kara, līdz padomju varas iestādes to 1961. gadā slēdz. Baznīca telpas netiek izmantotas, baznīcas interjers pilnībā zaudē agrāko greznību, tiek izsisti logi, izdemolētas iekštelpas, tomēr krusti virs baznīcas paliek. Atšķirībā no citām Latvijas baznīcām, kolhozu laikos tajā netiek iekārtotas noliktavas, ne arī kādas citas telpas. Pēc kolhoza “Skaņaiskalns” priekšsēdētāja Ziedoņa Ziediņa iniciatīvas dievnamam 80. gadu beigās uzliek jaunu jumtu, ierīko lietus ūdens novadīšanas sistēmu, iestiklo logus. Ir iecere dievnamā iekārtot mākslas izstāžu zāli, tādēļ tiek uzsākts iekštelpu remonts. Kopš 90. gadu vidus baznīca līdz ar draudzes zemi ir Latvijas Pareizticīgās baznīcas sinodes pārziņā.
Netālu no baznīcas, Salacas upes krastā, blakus Lācīšu mājām atrodas neliela kapsēta, kurā apglabāti mirušie draudzes locekļi.
1936. gadā Rūjienas Vēstnesī Nr. 221, 20.03.1936. publicēts raksts:
Apzagta baznīca.
Pagājušā nedēļā Mazsalacas novadā atklājies neglīts notikums. Vēl nezināmi ļaundari apzaguši Skulberģu pareizticīgo draudzes baznīcu. Ļaundaris ar kārts palīdzību uzrāpies līdz neaizrestotam logam, izņēmis rūti un tā iekļuvis baznīcā. Nozagtas mantas – sudrablietas, vairāki drānu gabali. 400 sveces un 4 kg sveču galus, kuru vērtība pārsniedz 100 Ls, – zaglis aiznesis ietītas altāra priekškara drēbē. Baznīcā dievkalpojumi nebija notikuši kopš 3. februāra, jo draudzes mācītājs dzīvo Alojā. Šai laika sprīdī tad arī zādzība pastrādāta. Daļa zagto mantu vēlāk atrasta kilometrus 8 no Mazsalacas, Nikuču māju ceļa galā. Zem tilta noslēptos drānu gabalus – diakona mēteli un altāra priekškaru – dienas gaismā iznesuši pavasara pali. Dažas drānas straume ierāvusi pat Salacā. Uz aizdomu pamata aizturēts 20 g vecais Arvīds Cepurnieks no Mazsalacas pagasta Kūdru mājām, kas vēlāk pierādījumu trūkuma dēļ atkal atsvabināts. Apzadzējs bijis tik pārdrošs, ka nozieguma vietā uz sienas tas atstājis uzrakstu “Gott hat gegeben. Gott hat genommen – Dievs ir devis, Dievs ir ņēmis”.
Skaņkalnietes Māra Perse un Ieva Tenisone atceras no savām bērnu dienām, ka baznīcai pretī atradusies liela māja Krievķīši (saukta arī par Krievmuižu), kas izmantota draudzes saimnieciskajām vajadzībām. Vēlākajos gados tā kļuvusi par vienkāršu dzīvojamo ēku. Viņas kopā ar citiem pagasta bērniem apmeklējušas dievkalpojumus. Bijis interesanti skatīties, kā baznīcā notiek gan laulību, gan kristību ceremonijas. Bērni bieži izdzīti no baznīcas par nepiedienīgu uzvedību – smiekliem un sarunām. Bērni arī noskatījušies kā top svētais ūdens – mācītājs lielā vannā ar ūdeni iemērcis zelta krustu. Māras kundze atceras, ka pie baznīcas ieejas bijusi neliela priekštelpa, tāds kā lievenītis, kas bijis mūrēts no ķieģeļiem. Tas padomju laikos nojaukts un ķieģeļi iemūrēti Mazsalacas pilsētas pirts krāsnī. Diemžēl krāsns vairākkārt sasprāgusi, tādēļ tā bijusi jāpārmūrē.
Draudze savu darbību atjauno 2010. gadā. Divu gadu laikā tiek sakopta dievnama teritorija, izcirsti krūmi un vecie koki. Dievnamu pieskata un aprūpē draudzes locekļi. Uz dievkalpojumiem ar ziediem un zaļumiem tiek rotāta dievnama priekšdaļa, kurā iespējams noturēt dievkalpojumus. Baznīcas atjaunošanā palīdz arī Latvijas Pareizticīgo baznīca. Dievkalpojumi notiek reizi mēnesī, kalpo priesteris Pāvils Kušnarjovs no Limbažiem.
Draudzes priesteri:
līdz 1862. g. – garīdznieks Aleksandrs Baumanis (1838-1889)
1871-1873 – psalmotājs Leontijs Āboliņš (1839-?)
1876-1880 – garīdznieks Pēteris Grīnvalds (1843-?)
dažādos laikos garīdznieks Gavrils Smirečanskis (?-1874)
1880-1890 – garīdznieks Vasilijs Šalfajevs (?-1890)
1888-1892 – psalmotājs Pēteris Viziņš (1836-1892)
1888-1897 – psalmotājs Dāvids Ceimers (?-?)
1890-1891 – garīdznieks Mihails Ļubimovs (1858-1891)
1891-1903 – garīdznieks Sergejs Azelickis (1855-1903)
1892-1912 – psalmotājs Andrejs Līsmanis (?-1955)
1897-1898 – psalmotājs Aleksejs Gulēns (?-?)
1898-1903 – psalmotājs Pēteris Barbans (1875-?)
1903-1912 – garīdznieks Pēteris Auniņš (1860-?)
1903-1905 – psalmotājs Jakovs Kalējs (?-1907)
1905-1909 – psalmotājs Aleksandrs Līsmanis (?-?)
1909. g. – psalmotājs Pēteris Kaņeps (?-?)
1912-1915 – psalmotājs Ivans Liepiņš (?-?)
1915-1916 – psalmotājs Ivans Grinbergs (1884-?)
1916. g. – psalmotājs Ādams Veidemanis (1864-?)
1927-1929 – garīdznieks Andrejs Pakalniņš (1866-?)
1929-1932 – garīdznieks Nikolajs Laucis (1901-1958)
1933-1934 – psalmotājs Antonijs Laucis (1909-1934)
1935-1936, 1943-1944 – garīdznieks Hermanis Žegalovs (1884-1955)
1936-1937 – psalmotājs Hermanis Lūsis (1913-?)
1937-1938 – garīdznieks Romans Bērziņš (1900-?)
1938-1939 – garīdznieks Nikolajs Kudrjavcevs (1913-?)
1939-1941 – garīdznieks Ivans Molotoks (1915-?)
1942-1943 – garīdznieks Ivans Briedis (1904-1949)
1943-1945 – garīdznieks Dmitrijs Osminskis (1878-1952)
1944-1945 – garīdznieks Nikolajs Krasnogorodskis (1895-?)
1944-1945, līdz 1948 garīdznieks Aleksandrs Rozenšteins (1916-?)
1949-1951, 1956-1960 – garīdznieks Vladimirs Jansons (1899-1987)
1952. g. – garīdznieks Boriss Bērziņš (1891-?)
Plašākas ziņas par Skulberģu draudzes locekļiem var atrast Latvijas Nacionālajā arhīvā, Igaunijas – Latvijas – Krievijas Pārrobežu sadarbības projekta Pārrobežu E- arhīva tīmekļa vietnē: http://earchive-estlatrus.eu/home
Izmantotie avoti:
- Cukurs, Reinis. Mazsalacas pagasta hronika: https://biblioteka.valmiera.lv/sites/default/files/mazsalacas_pagasta_hronika.pdf
- Kalnačs, Jānis. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Vidzemē. Rīga: Neputns, 2010. – 256 lpp. – 232.-239. lpp.
- Mitāne, Ilze. Mazsalaca. Rīga: Jumava, 2008. – 48 lpp. – 45. lpp
- Щеников, Ефим. Православные храмы и приходы на территории Латвии в ХIII-XXI веках. Рига : Андрей Гусаченко, 2017. – 480 c. – 421.- 422. c.
- Apzagta baznīca. Rūjienas Vēstnesis, Nr. 221, 1936, 20. marts, 4. lpp.
- Vēturiskie uzņēmumi no Mazsalacas novada muzeja un Mazsalacas pilsētas bibliotēkas novadpētniecības krājumiem.
