Ziemassvētku laikā man gribētos padomāt un padalīties ar Valmieras muzeja krājuma materiāliem. Nereti sabiedrības atmiņa ir īsa, ar to domājot, ka aizmirstās procesu priekštecība. Atmiņās pagājušais laiks iegūst citu nokrāsu, bet procesi, kas noris šodien, nereti šķietas sveši vai pavisam nesen aizgūti, varbūt kādam nepieņemami vai šķietamai vispāratzītai tradīcijai nepiederoši. Šoreiz neliels vizuāls ieskats jeb epizodes, kā tika svinēti Ziemassvētki 20. gs. pirmajā pusē.
Valmierietī 20. gs. 30. gadu otrajā pusē raksturīgi īpaši tematiskie ziemassvētku izdevumi, kuros kā neatņemama sastāvdaļa bija Austrumu draudzes mācītāja uzruna, informācija par to, cik trūcīgo bērnu apdāvināti svētkos, kā arī dzejas rindas. Pēdējā lapā lasāmi vietējo uzņēmēju un tirgotāju apsveikumi. 1939. gadā lielākā aktualitāte ir Kārļa Ulmaņa 40 gadu darba mūža jubileja. Tobrīd svarīgi arī Somu karš pret Padomju Krieviju un jaunbūves Valmierā.
Tolaik laikrakstus tāpat kā šobrīd internetu, pārpludina reklāmas un saukļi par labākajām dāvanām, publikācijas par to, ka jāapdāvina trūcīgie un jānes prieks ikkatrā mājā. Atzīmēts, ka Sabiedriskās palīdzības komiteja, kuru vadīja pašvaldības vadītāja sieva A. Ruģēna kundze, piemēram, 1939. gadā izskatījusi 271 grūtdieņu lūgumu, kam piešķiramas dāvanas. Šādas ziņas bija ikgadējas.
Bet ko un kāpēc dāvināt ziemassvētkos? Visām Eiropas tautām vismaz pēdējo pārsimts gadu laikā ir nostiprinājušās tradīcijas kaut ko dāvināt Ziemassvētkos. Veiksmīgi paslēpušies aiz kristiešu leģendas par Sv. Nikolaju, kurš, dzīvodams 4. gadsimtā Bizantijā, bijis dāsns un devīgs pret trūcīgajiem, tirgotāji izplata savas preces. Varētu sacīt, ka mūsdienu modernajā kultūrā dāvināšanas prieks ieguvis citu jēgu un pārvērties par iepirkšanās drudzi. Lai arī dažviet dzird ļaudis sakām, ka tā ir pēdējo gadu (gadu desmitu) iezīme, nākas iebilst, ka tas nu gan nav nekas jauns. Jā, mainījies ir medijs. Ja mūsdienās šīs reklāmas saņemama televizora ekrānos un interneta uzlecošajos logos, tad preses laikmetā 20. gs. pirmajā pusē šo uzdevumu veica laikraksti. Katrs tirgotājs tad papulējās savu preci reklamēt kā vispiemērotāko dāvanu svētkos. Piemēram, Valmierā kādreiz labi zināmā Dūņa grāmatu apgādniecība 1923. gada Ziemassvētkos kā labākās dāvanas ieteica jaunas grāmatas, piemēram, Viļa Plūdoņa Dzīve un dzeja. Antoloģija vai Ed. Veidenbauma Kopoti raksti. Grāmatas nopērkamas cenu amplitūdā no 50 līdz pat 400 rubļiem atkarībā no grāmatas biezuma un iesiešanas veida. Atgādinu, ka Latvijas rublis, ko kā vienīgo maksāšanas līdzekli noteica 1920. gada martā, savukārt apgrozībā tas bija līdz 1925. gada aprīlim. 500 rubļu naudaszīmes turpināja lietot un mainīt arī vēl 5 gadus pēc tam.
Par iepirkšanās drudzi jau 20. gadsimta sākumā raksta mūziķis un komponists Jānis Mediņš (1890-1966), atceroties darbu mūzikas preču veikalā Rīgā ap 1910. gadu:
„Pirms Ziemassvētkiem arvien bija daudz darba gramofonu nodaļā, un man tad vajadzēja palīdzēt aparātu pārdošanā. Sevišķi grūti bija iesaiņot toreizējo gramofonu tauri, kas bija veidota kā konuss. [..] šajā lielajā Ziemassvētku laika iepirkšanās drudzī mēs, veikala darbinieki, netikām laisti uz mājām, bet mums deva vienu rubli, lai ejam turpat tuvumā uz Jāņa pagrabu paēst.”
Kur svinēt svētkus? Vai tie ir ģimenes svētki, vai tomēr svinēt publiski? Lai gan visbiežāk par karnevālu un masku baļļu mēnesi izvēlējās februāri, arī Ziemassvētku laikā tematiskās ballītes nebija nekāds izņēmums. Valmieras Latviešu biedrībā Ziemassvētkos parasti notika gan svētku koncerts, gan arī balle. Arī 1937. gadā otrajos Ziemassvētkos Valmieras Latviešu biedrības namā notika koncerts un Svētku balle. Avīzē lasāms, ka turpat Ziemeļlatvijas teātrī 31. datumā ikviens tika aicināts uz veca gada izvadīšanu un jauna sagaidīšanu ar raibu teātra programmu un jauna gada balli. Valmieras muzeja krājumā glabājas liecības par šiem svētkiem. Bet, protams, fiksētas arī liecības par ģimeniskiem svētkiem un kopā sanākšanu arī darba kolektīvos.
Ar ko gan atšķiras Eņģeļu mati no Nāru matiem?
Slavenā skaņuplašu fabrika Bellaccord – electro 1936. gadā uzsāka jaunu ražošanas nozari – Ziemassvētku rotājumus. Tās īpašnieks Helmars Rudzītis atmiņās raksta, ka līdz tam visi ražojumi nākuši importā no ārzemēm un, ka Bellaccord bijuši pirmie jauno eņģeļmatu ražotāji Latvijā. Tālāk gan viņš pats arī skaidro, ka No ārzemēm ieveda lētas, resnas vara stieples, VEF tās izstiepa tievas, bet Bellaccord fabrikā tās pletēja plakanas un galvanizēšanas vannās pārklāja ar plānu sudraba kārtu. Tāda galvanizēšanas iekārta, kāda bija Bellaccord, citur neesot bijusi. kas gan to vairs pateikts. Rudzītis raksta, ka darbu pie rotājumu ražošanas uzsākuši jau augustā, lai no “eņģeļu matiem” gatavotu vītnes, zvaigznes, čiekurus un citus greznojumus. Rudzītis arī atceras, ka lielākais izplatītājs bija jaunais Armijas Ekonomiskais veikals.
Man gan neizdevās atrast nevienu Bellaccord reklāmu, kas vēstītu par šo produktu, toties Rudzīša atmiņās minētie citi importieri reklamējās uz nebēdu, piedāvājot visdažādākos rotājumus svētku eglītei.
Par Ziemassvētku rotājumiem vēl jāpiebilst, ka Valmieras muzeja fotogrāfijas par 20. gs pirmās puses eglītes rotāšanas tradīcijām vēsta to, ka populāras bija svecītes, dažādas virtenes, arī eņģeļmatu virtenes, iespējams, Bellaccordā ražotās…
Īpatnējs un pieminēšanas vērts ir svētku noformējumus Kokmuižas kora Ziemassvētku sarīkojumā 1926. gadā. Eglītes rotā mazi Latvijas karodziņi. Vai cerību un pārdomu laikā būtu vieta arī patriotismam? Kāpēc gan nē…
Valmieras muzejs savā krājumā glabā desmitiem ziemassvētku apsveikuma kartītes. Tajās attēlotais pārsvarā ir nemainīgs arī pirms20. gs 20. – 30. gados. Eņģēli, ziemas ainavas, mazi bērni, dāvanas, dabasskati. Interesantākās ir datētas vēl no Krievijas impērijas laika pirms Pirmā pasaules kara. Piemēram, 1911. gadā sūtīta apsveikuma kartīte, uz kuras drukātais svētku dzejolis nu nepavisam nešķiet priecīgs un pacilājošs. Lūk, fragments no tā:
“Tur kur sirmās māmuliņas
Dēlu kapus as’rām lej
Turpu, turpu vēja spārniem
Mana dziesma celies, skrej.”
Turpretī Ziemassvētku apsveikums Augustam Šmitam pat pirmajā brīdī mulsina, jo kartītes attēls vēsta nevis par gaidāmo svētku tematiku, bet gan par to, ko rakstītājs novēl saņēmējam. Sūtītāja ir kāda Augusta no Harbinas. Vēlējumā rakstīts šādi: “Esi sveicināts priecīgos ziemas svētkos. Tāpat arī daudz laimes nākošajā jaunā gadā; novēlu apprecēties un būt laimīgam.”
Visu, kas apsveikumā teikts, lasītājiem novēl arī Valmieras muzeja kolektīvs.
