- Pievienoja: 09.07.2026, Arta Rozīte
- Sagatavoja: Anna Norvele
- Organizācija: Valmieras muzejs
2025. gada nogalē ar kolēģiem viesojos vēstures vakaros Mazsalacas muzejā un Naukšēnu cilvēkmuzejā. Šajos vakaros bija iespēja vietējiem parādīt un pastāstīt par tiem Valmieras muzeja priekšmetiem, kas saistīti ar divām 1905. gada revolucionāru tiesas prāvām. Tā sauktās “Mazsalacas republikas” un “Rūjienas republikas” prāvas tika iztiesātas Rēvelē (mūsdienu Tallinā) 1908. gadā. Tajās spriedumu saņēma gandrīz 100 Mazsalcas un Rūjienas vīriešu – revolūcijas dalībnieku.
Pēc šiem pasākumiem Mazsalacā un Naukšēnos iedzīvotāju interese par krājuma priekšmetiem bijusi gana liela, tāpēc šajā un nākamajos “Liesmas” numuros pastāstīšu par interesantākajiem no tiem. Kā pirmā izceļama priekšmetu grupa, kas stāsta par rūjienieti Augustu Dambīti.
Augusts Dambītis dzimis 1866. gada amatnieka Kārļa Dambīša ģimenē. Informāciju par ģimeni sniedz ieraksts Valmieras muzeja 1982. gada Rūjienas ekspedīcijas dienasgrāmatās. Dambīšu ģimenē bijuši pieci bērni: Augusts (1866-1908), Kārlis (1868-?), Indriķis (1878 -?), Eduards (?-1919) un Kristīne (dzimšanas dati nezināmi). Visi bērni bijuši amatnieki – vērpjamo ratiņu virpotāji. Visa ģimene bijusi “revolucionāri noskaņota”. Ierakstā inventāra grāmatās norādīts, ka pats Augusts bijis tautas milicijas dalībnieks un rīcības komitejas priekšsēdētājs.
1905. gada revolūcijas laikā blakus Dambīšu mājai atradies LSDSP lauku centra “Liesma” štābs. Iespējams, ar to saistāms arī fakts, ka 1905. gada 22. decembrī soda ekspedīcija nodedzināja Dambīšu personiskās mantas. Augusta Dambīša aresta datums nav zināms, bet “Rūjienas republikas” tiesas prāvā viņam piesprieda 10 gadus spaidu darbos.
Valmieras muzejā glabājas četri priekšmeti, kas stāsta par Augustu Dambīti. Trīs no tiem muzeja krājumā nonāca 1982. gada Rūjienas ekspedīcijas laikā, un tos nodevusi Augusta brāļa Kārļa meita. Tie ir: Augusta Dambīša fotogrāfija (uzņemšanas datums nezināms), saraksts ar soda ekspedīcijas sadedzinātajām ģimenes mantām 1905. gada 22. decembrī un vēstule sievai no ieslodzījuma vietas 1908. gada 27. jūnijā.
Divus gadus vēlāk muzejam tika nodota arī 1907. gadā uzņemta fotogrāfija ar Dambīšu ģimeni. Tajā nav redzams Augusts, kurš jau gaidīja tiesas prāvu Rāveles cietumā. No cietuma sūtīta viņa vēstule sievai (vēstulē saglabāta oriģinālā rakstība un ortogrāfija):
“Reveles guberņas cietumā 27. jūnijā 1908
Mana mīļā, dārgā sieviņa!!
Tagad paziņošu par savu dzīvi un savu veselības stāvokli. No tās dienas, kad ar Tevi satikos, un Tu mani iepriecināji es jūtos ļoti apmierināts, un man tagad smeķē ēst un arī miegs labāki nāk, pats Dievs Tevi atsūtīja pie manis pie tiesas beigām, jo ja Tu būtu kādu nedēļu vēlēki braukusi, tad es neticu vai būtu varējis pārciest tās sirds sāpēšanas, kas man bija uznākušas par visu tiesāšanas laiku, un it īpaši, kad dzirdēju šo negaidīto briesmīgo spriedumu, kas mani nevainīgu cilvēku ļoti satrieca, visi apsūdzētie ir izbijušies un no sākuma negribēja ticēt, it īpaši par mani, bet galu galā izrādījās patiesība.
Tagad man cits nekas neatliek kā paļauties uz gubernatora Lielkunga ģenerāļa[1] želastību un nodot sevi visu Varenā Dieva gādībā lai viņš ar mani dara pēc sava prāta kā viņam tīk, jo es pielūdzu ikkatru nakti Dievu un viņš arī ir man klāt, to es pie sevis nomanu, jo mana ticība ik dienas aug lielāka.
Mīļā sieviņ, esi priecīga, un nenoskumsti vairs par mani, gan Dievs par mums gādās un mums dāvinās pēc pārciestām bēdām dubultīgus priekus, un tad varēsim abi justies tie laimīgākie pasaulē. Arī mana mīļā Mamiņa lai nenoskumst par mani, un mans nosirmojušais baltu bārdu papiņš lai paļaujas uz mīļo Dievu, arī mani mīļie brāļi Kārlis ar savu mīļo Bertiņu Edvards Heinrihs Kristīne (iespraudums virs šiem vārdiem: “tante onkulis”) un mani mīļie draugi Voldis (iespraudums: “māsa”) Martinsons (iespraudums: “ar kundzi”) un kas par mani labu vēlē, lai Dievs Jums visiem stiprina sirdis un iepriecina it visus kas ir noskumuši manis dēļ. Vakar mums pārģērba cietuma baltās drēbes, un mums būšot šodien nofotografēt pa vienam, tad es arī pastelēšu[2] priekš Tevis kādas bildes un nosūtīšu arī uz mājām kādas mums būs jāsamaksā par bildi 10 kp gab. Mēs esam 32 kamerā[3] 9 gabali, es, Moris[4] Šneiders[5] Zirnis[6] Zariņš[7] Laipa[8] Jansons[9] Bluķis[10] un Ringa[11] kamera ir 7 ½ pēd[12] plata un 21 pēd[13] gara un gultas kur guļam ir pie sienas ar eņģēm, ka par dienu var ar visu maisu pie siena piesliet un aizāķēt un vakaros nolaist priekš gulēšanas, arī pēc pusdienas ir atļauts vienu stundu gultas nolaist un pagulēt ar ir viens ēdamais galds, un 4. beņķi 5. pēd[14] gari ko sēdēt par dienu un vakaros gultas kājgaļus uzlikt, trīs reizes pa dienu dod vārīto ūdeni un 1. reizi dod zupu, 3 reizes laiž visu kameru uz atejas telpām un 1 reizi uz pagalma cierēt (?), maizīte te ir ļoti laba zupa ar ir laba, citādus sūtījumus nesūti no mājām kā katru reizi atsūti man Rutkus un redīsus – var ar pielikt 2. tt[15] gaļu, jo daudz atsūtot nevar uzglabāt paliek vecs tagad pat bija par daudz, mēs ēdām visi to gaļu, un Tevi slavēja visi, ka man esot ļoti patīkama sievieņa kas mani varējusi iepriecināt no bēdām
Arī es aizrakstīju Armisedta L.kungam[16], Berčluma (?) kgm[17], māc. Bēra kgm[18], un māc. Grosberga kgm[19] lai viņi arī gādātu par mani, arī aizejat abas ar mamu pie viņiem un lūdzat par mani. Lūdzu sievieņ raksti man tūlīt vēstuli un dari man zināmu it visu ar sirsnīgu mirkļu sveicināšanu Tavs uzticamais A. Dambit.
Uzraksts sānos: Aizraksti savai Tantei un Mātei sirsnīgus sveicienus no manis lai viņas nebēdājas par mani gan Dievs gādās par mani”
Diemžēl vēstulē paustās cerības nepiepildījās. Tiesa 1908. gada septembrī Augustu Dambīti notiesāja uz 10 gadiem spaidu darbos, un viņš mira pirms gada beigām. Bet sūtītā vēstule ir interesants avots, kas parāda gan apsūdzēto revolucionāru dzīves apstākļus, gan saziņu ar ārpasauli, gan mēģinājumus izvairīties vai mīkstināt sodu, meklējot ietekmīgu cilvēku atbalstu. Citu tik plašu vēstuļu, kas parādītu tiesāto revolucionāru dzīvi, pieredzi un emocijas tiesas procesa laikā, Valmieras muzejā nav. Interesanti, ka vēstule muzeja rīcībā nonāca gandrīz nejauši. Ieraksts 1982. gada Rūjienas ekspedīcijas dienasgrāmatā liecina, ka ekspedīcijas darbinieki uz Kārļa Dambīša meitas mājām devušies, meklējot viņas vīru – bijušo kurpnieku. Izrādījies, ka vīrs neko nav varējis vai gribējis muzejam stāstīt un nodot, bet sieva dalījusies ar stāstu un priekšmetiem par savu ģimeni. Tāpat interesants fakts, ka Eduards Dambītis, Augusta brālis, kritis 1919. gadā “sadursmē ar igauņu nacionālistiem” – visticamāk, Piksāres kaujā. Par šo kauju varējāt lasīt iepriekšējā “Valmierieša” numurā Valmieras muzeja vēsturnieka Egila Lūsiņa rakstā. Savukārt kādā no nākamajiem numuriem pastāstīšu par Augusta Dambīša kameras biedra Eduarda Mora kaltajiem priekšmetiem, no kuriem daļa redzama Valmieras muzeja ekspozīcijā “Atklātais krājums “Mājā un sētā””.
[1] Aleksandrs Mellers-Zakomeļskis (Александр Николаевич Меллер-Закомельский), Baltijas pagaidu ģenerālgubernators (1906-1909). Vairāku soda ekspedīciju vadītājs.
[2] Pastellēt – pasūtīt, likt izgatavot
[3] Visticamāk, kameras numurs
[4] Iespējams, kalējs no Lodes Eduards Moris (Mooris, Moers) – 1908. gadā 33 gadus vecs, notiesāts uz 12 gadiem spaidu darbā
[5] Roberts Šneiders – rūjienietis, 1908. gadā 22 gadus vecs, notiesāts uz 4 gadiem spaidu darbā
[6] Pēteris Zirnis – rūjienietis, 1908. gadā 32 gadus vecs, notiesāts uz 4 gadiem spaidu darbā
[7] Jānis Zariņš – rūjienietis, 1908. gadā 29 gadus vecs, notiesāts uz 6 gadiem spaidu darbā
[8] Augusts Laipa (Laips) – rūjienietis, 1908. gadā 27 gadus vecs, notiesāts uz 6 gadiem spaidu darbā
[9] Eduards Jansons – rūjienietis, 1908. gadā 20 gadus vecs, notiesāts uz 4 gadiem spaidu darbā
[10] Jānis Bluķis – rūjienietis, 1908. gadā 29 gadus vecs, notiesāts uz 12 gadiem spaidu darbā
[11] Jānis Ringa (Rings) – rūjienitis, 1908. gadā 31 gadus vecs, notiesāts uz 6 gadiem spaidu darbā
[12] 228.6 cm
[13] 640 cm
[14] 152 cm
[15] Neskaidra mērvienība
[16] Visticamāk, Edgars Armisteds (1860 – 1937), Eriņu muižas īpašnieks no 1884. līdz 1920. gadam
[17] Neskaidrs; iespējams, domāts Oskars Berglunds (?-1914), turīgs Rūjienas namīpašnieks
[18] Mācītājs Kārlis Bērs (Carl Bear) Rūjienas dienvidu draudzē kalpoja no 1864. līdz 1915. gadam. Būdams pietuvināts muižniecībai un nepopulārs vietējo iedzīvotāju vidū, saņēma daudz pārmetumu tautas sapulcē 1905. gada revolūcijas laikā. Uz brīdi atstājis Rūjienu, pēc soda ekspedīcijas ierašanās nodevis tai arestējamo un nošaujamo revolucionāru “proskripciju”. Saņemot piederīgo aicinājumus parakstīt lūgumus par noteiktu revolucionāru atbrīvošanu, atteicies. Skat: Alberings, L. “Rūjienas sv. Bērtuļa baznīca un mācītāji”. Publicēts: Alberings L., Līcis Ed. “Rūjiena. Kultūrvēsturisks pārskats par Rūjienas pilsētu un novadu”. “Ziemeļbrāzma”, Zviedrija: 1978., 46.-47. lpp
[19] Mācītājs Mārtiņš Grosbergs Rūjienas ziemeļu draudzē kalpoja no 1882. līdz 1912. gadam. Atšķirībā no Bēra, populārs vietējo iedzīvotāju vidū. Skat: Alberings, L. “Rūjienas sv. Bērtuļa baznīca un mācītāji”. Publicēts Alberings L., Līcis Ed. “Rūjiena. Kultūrvēsturisks pārskats par Rūjienas pilsētu un novadu”. “Ziemeļbrāzma”, Zviedrija: 1978., 48. lpp
