- Pievienoja: 19.08.2026, Arta Rozīte
- Sagatavoja: Anna Norvele
- Organizācija: Valmieras muzejs
Pēdējos gados, pateicoties vietējās kopienas iniciatīvai, Valmieras Jāņparks atdzimst un veidojas kā sakopta telpa dažādām aktivitātēm un pasākumiem. Šī attīstība iedvesmo palūkoties arī uz parka vēsturi. Iedziļinoties preses publikācijās no 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākuma, izdevies atrast faktus, kas precizē un papildina jau it kā zināmo informāciju par parka vēsturi.
Uzreiz jāsaka, ka šis raksts balstīts tikai vienā avotu grupā – preses materiālos – un tālāka pētniecība par Jāņparka agrīno vēsturi ir vēlama. Tomēr fakti, kas zināmi jau tagad, ir interesanti paši par sevi. Palūkosimies uz tiem.
Līdz šim publikācijās par Valmieras un Jāņparka vēsturi kā parka dibināšanas gads minēts 1911. gads. Šāds apgalvojums parādās gan dažādās publikācijās par parku[1] [2], gan informatīvajā stendā, kas tajā izvietots. Pētniekiem zināms arī tas, ka parka teritorija dažādiem sarīkojumiem izmantota jau pirms 1911. gada[3], bet līdz šim valdījis uzskats, ka tas iekārtots vienlaikus ar šaursliežu dzelzceļa būvniecību.
Atsevišķas publikācijas, skatītas ārpus citu gadu konteksta, tiešām rada tādu iespaidu. Piemēram, laikraksts, “Kāvi” raksta, ka “tirgotājs Spl. nosodījis 4 savus komijus: 2 ar 3 un 2 ar 2 nedēļām mājas aresta. Komiji svētdien, 1. maijā, aizgājuši uz Jāņa parka atklāšanu, un palikuši līdz 12 naktī, kamēr pēc viņa izdotiem noteikumiem izpalikt no mājas var tikai līdz plkst. 10 vakarā. Kad komiji draudējuši ar aiziešanu, 2 vairāk iestrādājušies “apžēloti”, kamēr 2 jaunākajiem sods jāizcieš.” [4].
Bet 1911. gadā parks ir ne tikai atklāts, bet arī slēgts. Par to, cik interesanta kādam skroderim izvērtusies šī slēgšana, rakstīja laikraksts “Valmieras ziņotājs”: “Pagājušās svētdienas vakarā bij vietējā parka slēgšana, kur ar citiem biedriem jautri padzīvoja arī kāds skroderis. Ap pusnakti viņš tomēr atradis par vajadzīgu doties mājās, lai gan kājas nelāgi pašam klausījušas. Bet uz ceļa tas sastapis labus ļaudis, tie viņu ņēmuši zem rokām un palīdzējuši iet. Tā laimīgi tikuši līdz ģimnāzijai, kur palīgi, paši piekusuši būdami, atzinuši viņu par smagu un atsēdinājuši uz soliņa, kur viņš arī aizmidzis. Vēlāk pamodies un atradis – kabatas tukšas, naudas nav, pulkstenim jaunzelta ķēdes nav, cepures nav, un no kājām aizgājuši zābaki. Arī parka slēdzējs! –”[5]
1912. gadā maija svētku laikā parks atkal atvērts. Visnotaļ iespējams, ka tā bija ikgadēja tradīcija – vēlā pavasarī parku ar zaļumballi atklāt vasaras sezonai un agrā rudenī arī ar kārtīgu balli slēgt.
Bet, ja Jāņparka vēsture nesākas 1911. gadā, kad tad?
[1] Matinsone, G. “Valmierieši otro gadu ielīgos iedzīvotāju sakoptajā Jāņparkā”, LSM, 22. jūnijs 2022. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/pilsetvide/valmieriesi-otro-gadu-ieligos-iedzivotaju-sakoptaja-janparka.a462592/
[2] Ustups, A. “Arī Jāņparkā nu koki augs apkopti”, Liesma, 19. maijs 2023. Pieejams: https://eliesma.lv/turisms-un-daba/ari-janparka-nu-koki-augs-apkopti/
[3] Blūma, I. “Parki un atpūtas vieta”. Publicēts: red. Bruģis, D. “Valmiera domā un rada”. Valmieras pilsētas dome un Valmieras novadpētniecības muzejs: Valmiera, 2005.
[4] “Iekšzemē”, Kāvi Nr.36, 28. maijs 1911: 3.lpp
[5] Valmieras ziņotājs Nr. 36, 10. septembris 1911: 3. lpp
Jāņparks – muižas un pilsētas parks
Laikā no 1902. līdz 1911. gadam Jāņparks ar nosaukumiem “pilsētas parks “Jāņamuiža” un “Valmieras pilsētas Jāņamuižas parks” (vāciski –Johannishof Stadt-park) parādās vairākos rakstos un sludinājumos, kas parāda, ka šajā laikā tas jau bijis oficiāls un pilsētai piederošs parks.
Pavisam droši to pasaka 1907. gada ziņojums, ka Valmieras pilsētas valde sev piederošo Jāņamuižas parku uz 6 gadiem iznomājusi 20 dzērienu tirgotājiem par 50 rubļiem gadā.[1] Bet nosaukums parādās arī agrākos rakstos. 1906. gadā parks atvērts, sākot ar 30. aprīli[2], un tā paša gada jūnijā Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība parkā rīkojusi savus zaļumu svētkus ar Cēsu ugunsdzēsēju orķestra piedalīšanos[3]. Uz līdzīgiem zaļumu svētkiem biedrība aicināja arī 1907. gada 30. jūnijā.[4] Senākais sludinājums ir no 1902. gada, kad valmierieši aicināti uz Zāļu vakaru jeb Jāņa svētku svinēšanu pilsētas parkā “Jāņamuiža”.[5]
Jādomā, ka Jāņparks radies pie blakus esošās Jāņamuižas. Slavenais Valmieras vēstures pētnieks Hermanis Enzeliņš uzskatīja, ka šī muiža radusies 18. gadsimta vidū un pilsētas īpašumā nonāca pirms 1810. gada.[6] Enzeliņa pētījumu atbalsta un papildina 1793. gadā laikrakstā “Rigische Anzeigen” publicēts sludinājums par to, ka Valmieras pilsēta meklē nomniekus sev piederošajai Jāņamuižai.[7] Sludinājumi par muižas un tai piesaistītā Lauvas kroga (vēlāk – krogs “Pie Zelta lauvas”) iznomāšanu ir atrodami arī vairākās 19. gadsimta publikācijās. Iespējams, Jāņparku iekārtoja kāds no tās nomniekiem vai pat pirmais muižas īpašnieks Jānis Michaels Dolle. Tātad, Jāņparka sākumi meklējami nevis 1911. gadā, bet laika posmā starp 18. gadsimta vidu un 20. gadsimta pašu sākumu. Savukārt šaursliežu dzelzceļš parku nevis radīja, bet vienkārši ietekmēja tā tālāko attīstību.
[1] “Locales”, Valmieras ziņotājs Nr.16, 28. aprīlis 1907: 4. lpp
[2] Valmieras ziņojumu lapa (Wolmarsches Anzeiglebatt) Nr. 17, 29. aprīlis 1906: 4. lpp
[3] Valmieras ziņojumu lapa (Wolmarsches Anzeiglebatt) Nr. 24, 14. jūnijs 1906: 4. lpp
[4] Valmieras ziņotājs Nr. 25, 30. jūnijs 1907: 4. lpp
[5] Valmieras ziņojumu lapa (Wolmarsches Anzeiglebatt) Nr. 13, 22. jūnijs 1902: 4. lpp
[6] Enzeliņš, H. “Dažas ziņas par Valmieras pilsoņu senām zemēm (turpinājums)”, Valmierietis nr. 342, 29. februāris 1936: 2. lpp
[7] Gerichtl. Bekanntmachungen (Tiesas sludinājumi), Rigische Anzeigen Nr. 13, 28. marts 1793: 1. lpp
Jāņparks un šaursliežu dzelzceļš
1910. gadā publicēts raksts par šaursliežu dzelzceļa būvi parka teritorijā: “Mūsu pilsēta ir daļēji uzņēmusies jaunā Smiltenes-Ainažu dzelzceļa pārvaldi, piešķirot tam bez maksas lietošanā 10 pūrvietas. Tā rezultātā Jāņumuižas parka mazākā, rietumu daļa tagad ir zaudēta. To tagad varētu paplašināt tālāk uz ķestera zemi[1], lai saglabātu tā sākotnējo platību. Tomēr, tā kā parkam pašreizējā izmērā vajadzētu būt pietiekamam iedzīvotāju vajadzībām, un visu platību ir daudz vieglāk izveidot un uzturēt mazākā izmērā, no paplašināšanas, visticamāk, atturēsies. No priekšrocībām, ko pilsēta un tās administrācija gūst no visām šīm izmaiņām, pagaidām var pieminēt tikai to, kaizcirstā meža pārdošana ir devusi nedaudz vairāk par 1000 rubļiem. Akcionāri, kas līdz šim gadam bija nomājuši parku no pilsētas, ir nodevuši nomāto īpašumu pilsētas administrācijas rīcībā, līdz dzelzceļa darbi būs pabeigti un viss atgriezīsies ierastajās sliedēs.”[2] Tātad, parks ne tikai netapa vienlaikus ar dzelzceļu, bet tas “mazbānīša” dēļ pat zaudēja daļu teritorijas. Interesanti arī, ka publikācijās pēc 1910. gada parkam lietots cits nosaukums – Jāņamuižas parka vietā tas kļūst par Jāņaparku, Jāņuparku, un pakāpeniski nostiprinās modernais nosaukums “Jāņparks”.
[1] Vai nu Veides muižas vai Šķesteru māju virzienā
[2] Valmieras ziņotājs nr. 19, 15. maijs 1910: 2. lpp
Jāņparka nozīme
Diemžēl Jāņparka vēsture līdz 1911. gadam no valmieriešu vēsturiskās atmiņas ir zudusi. Uz daudziem jautājumiem par parka rašanos, agrīno vēsturi un attīstību nevaram atbildēt. Valmieras muzeja krājumā senākās līdz šim zināmās parka fotogrāfijas datējamas ar 20. gadsimta 20. gadiem.
Tas gan nenozīmē, ka parka agrīnā vēsturē, ko daļēji iezīmē preses publikācijas, nav svarīga. Tieši pretēji – fakts, ka Valmierai bija pilsētas parks vismaz kopš 1907. gada, liek pārvērtēt dažus pieņēmumus par pilsētvides attīstības vēsturi. Piemēram, mēs pieņemam, ka Vecpuišu parku iekārtoja, jo šādas telpas pilsētā nebija. Bet varbūt īstā problēma bija tā, ka esošais parks neatbilda “vecpuišu” standartiem? Mēs zinām, ka Jāņparkā pasākumos lietoja alkoholu, savukārt Vecpuišu parku atklāja ar bezalkoholisko bufeti.[1] Jāņparks pēc šaursliežu dzelzceļa uzbūvēšanas atradās industriālā strādnieku rajonā, kamēr Vecpuišu parku iekārtoja tuvu pilsētas centram.
Raksta noslēgumā gribētos uzsvērt arī tādu tradīciju kā Ugunsdzēsēju biedrības rīkotie zaļumu svētki Jāņparkā. Rakstā jau minēju par šādu svētku izsludināšanu 1906. un 1907. gadā. Savukārt, 1911. gadā atrodam sludinājumu, ka “kā jau katru gadu, tā arī šogad tiks noturēti Ugunsdzēsēju zaļumu svētki Pilsētas parkā 12. jūnijā. Tuvākas ziņas tiks vēlāk pasniegtas.”[2] Tā kā Vecpuišu parka zeme vēl nav pat nopirkta, ar “Pilsētas parku” šajā gadījumā domāts Jāņparks. Tātad, Ugunsdzēsēju zaļumu svētki Jāņparkā bija iesakņojusies tradīcija vismaz kopš 1906. gada, bet varbūt vēl senāk.
Šī Jāņparka agrīnā vēsture, pat, ja tikai nojaušama un “salasāma” kopā no sludinājumu un rakstu gabaliņiem kā puzle, ir vērtīga. Ja Valmieras novadpētniekiem un citiem entuziastiem zināmi vēl citi avoti par Jāņparku šajā laika posmā, lūgums sazināties ar Valmieras muzeja vēstures nodaļu.
[1] Lāce-Baltalksne, Z. “Vecpuišu parks – vieta, kur romantika saplūst ar skaistumu”, Latvijas radio 1, 12. jūnijs 2016. Pieejams: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/latvijas-perles/vecpuisu-parks-vieta-kur-romantika-saplust-ar-skaistumu.a69707/
[2] Valmieras ziņotājs Nr. 20, 21. maijs 1911:3. lpp
