- Pievienoja: 11.11.2024, Arta Rozīte
- Sagatavoja: Germans Ļebezovs
- Organizācija: Valmieras muzejs
Ādams Oleārijs (vācu: Adam Olearius, 1599–1671) bija slavens vācu ceļotājs, ģeogrāfs, orientālists, vēsturnieks, matemātiķis un fiziķis. Ādama Olēarija apraksti ir vieni no ievērojamākajiem 17. gadsimta literārajiem fenomeniem. Pateicoties aprakstu precizitātei, tie ir kļuvuši par svarīgiem sava laika avotiem un ļauj iepazīt arī Livonijas zemi 17. gadsimta sākumā.
Būdams Šlēsvigas-Holšteinas sūtniecības delegāts, Ādams Oleārijs Livoniju pirmoreiz apmeklēja 1633. gadā. Viņa novērojumi sniedza būtisku ieguldījumu Livonijas zemes aprakstu veidošanā, papildinot tos ar saviem zīmējumiem. Ādams Oleārijs Livonijas zemē iekļāva teritorijas no Daugavas līdz Somu līcim, iedalot tās divās daļās – Lettijā un Igaunijā.
Jāņem vērā, ka Ādams Oleārijs bija precējies ar Tallinas maģistrāta padomnieka meitu, kas viņa darbos atspoguļojās kā privāta rakstura salīdzinājumu iekļaušana, ar tiem papildinot dažādu ikdienas situāciju aprakstu.
Oleārijs Livoniju salīdzināja ar austrumu zemēm, kuras viņš bija apmeklējis, piedaloties izpētes ekspedīcijās kā Šlezvigas-Holšteina sūtniecības pārstāvi, piemēram, Persijā un Maskavijā (Maskavas liekņaziste). Savos darbos Oleārijs aprakstīja austrumu zemju ģeogrāfiju un vēsturi, sniedza informāciju par tajās dzīvojošajām tautām, paražām un tikumiem un citiem novērojumiem, iekļaujot arī lielu skaitu karšu un zīmējumu.
1633. gada novembrī Šlēsvigas-Holšteinas sūtniecība, kurā ietilpa arī pats pētnieks, nonāca Rīgā. Delegācijas šeit tika laipni sagaidīta, it īpaši 21. novembrī, kad notika oficiāla viesu pieņemšana. Vairākas nedēļas delegācija uzturējās Rīgā, jo gaidīja sniegu un salu, kas nodrošinātu ātrāku un komfortablāku pārvietošanos, kas tobrīd bija ļoti svarīgi, jo novembra mitrais laiks ceļošanu purvainā apvidū ievērojami apgrūtināja. Oleārijs atzīmēja, ka ziemas laikā aktīvi notiek transporta kustība kamanās lielos attālumos, ko veicināja biezā sniega kārta, vienlaikus uzsverot, ka Livonijā kamanu pajūga pakalpojumi ir dārgāki nekā citviet, piemēram, Maskavijā.
18. decembrī sūtniecība ieradās nelielajā Valmieras pilsētā, kur to pieņēma Valmieras pilsētas pārvaldnieks jeb komandants. Valmiera, kas atradās apmēram 18 vācu jūdžu attālumā no Rīgas, maskaviešu un poļu uzbrukumu laikā bija stipri izpostīta, tāpēc pilsētas iedzīvotāji koka ēkas bija sabūvējuši uz pilsdrupu pamatiem pēc zviedru un krievu paraugiem.
Pēc Livonijas mazpilsētu un pilsētu apmeklējumiem autors veica vairākas atzīmes par vietējiem jeb nevācu izcelsmes iedzīvotājiem (latviešiem, igauņiem). Ceļotājs arī atzīmēja, ka Livonija ir visnotaļ skarba vieta, kā piemēru minot, ka savulaik vācu amatniekus un strādniekus, kas aktīvi tika aicināti doties uz Livoniju. Šie cilvēki bija pārliecināti, ka Livonijas zeme ir bagāta un ka tur esot resursu pārbagātība, aļņiem (jeb gaļai) pašiem ieskrienot cilvēku mājās.
Tomēr, ierodoties Livonijā, viņi saskārās ar realitāti: strādniekiem esot bijis smagi jāstrādā savai iztikai, tāpēc viņi devušies atpakaļ uz Vācu zemi, kur sūdzējās par Livonijas sūrajiem darba un izdzīvošanas apstākļiem.
Piemēram, Livonijā esot liels daudzums mežu, kurā mīt daudz dažādu medījuma dzīvnieku, tomēr bez tiem mežos mītot arī daudz plēsēju. Mežos mītot liels lāču un vilku skaits, kuri uzbrūkot vietējiem lauku iedzīvotājiem, vai ceļotājiem, kuri šķērsojot nedrošos Livonijas ceļus. Ziemā vilki pat bezbailīgi nākuši pagalmos, izrokot zem staļļiem pazemes ejas, lai nolaupītu medījumu, tostarp sētas suņus.
Vēl kādu interesantu faktu Ādams Oleārijs novērojis par zaķiem. Vidzemes zaķu vilna vasarā ir pelēkā, bet ziemā – sniegbaltā krāsā, tāpēc bija pārsteidzoši, ka Kurzemē, kas robežojās ar Vidzemi un kuru atdala Daugavas upe, zaķi visu gadu ir pelēki. Vidzemē, kad Daugava ziemā ir aizsalusi, bieži ir manāmi pārbēdzēji jeb zaķi no Kurzemes, kuriem kažoks ir pelēkā krāsā.
Autors arī atzīmē, ka vietējie iedzīvotāji neesot laipni un viesmīlīgi, to skaidrojot ar pieņēmumu, ka Lettijas un Igaunijas nevācu iedzīvotāji ir barbaru pēcteči, kuri strādā muižnieka vai pilsētnieku vajadzībām. Tomēr, par spīti grūtībām, šie vietējie esot bijuši spējīgi saglabāt savas dzimtās valodas, lai gan latviešu un igauņu valodas esot atšķirīgas. Daudzi nevācu iedzīvotāji dzīvojot nabadzīgi, tāpēc, kad bijis jāsvin kāzas vai citi svētki, tie apvienoja pasākumus, lai nodrošinātu labas svinības. Svētkus svinēt viņi pratuši līdz spēku izsīkumam, neizrādot īpašu mēra sajūtu.
Oleārijs arī pievērsa uzmanību tam, ka pēc Augsburgas ticības brīvības pasludināšanas pakāpeniski notika attieksmes maiņa pret nevācu iedzīvotājiem, vietējiem līdzās Livonijas vāciešiem iegūstot vienādas reliģijas brīvības tiesības. Pētnieku īpaši nodarbināja reliģijas jautājums. Oleārijs raksta, ka attālos reģionos joprojām dzīvojot nevāci, kuriem nav izpratnes par Dievu un kristīgo ticību, viņi velta sevi pagānu dievībām, piemēram, paugurainā vidē pielūdzot kokus, lai nodrošinātu savu un tuvinieku labklājību.
Spriežot pēc Oleārija aprakstiem, igauņi tika uzskatīti par burvjiem, kuri veic dažādus rituālus. Piemēram, pēc lopu nokaušanas, alus vārīšanas vai ēdiena gatavošanas tie daļu ēdiena vai dzēriena ziedoja ugunij, jo bija pārliecināti, ka, neveicot šādu rituālu, viņi sev pieburs dažādas neveiksmes. Tāpat arī līdzās kristīšanai nevācu iedzīvotāji savus bērnus slepenībā kristīja otrreiz pēc pagānu tradīcijām, dodot tiem citus vārdus, uzskatot, ka kristīgā ceļā dotie vārdi ir nepareizi.
Par dažādu noteikumu un prasību nepildīšanu, nevācu iedzīvotāji tika sodīti arī ar miesas sodiem. Ādams Oleārijs uzsvēra, ka vietējie nevācu iedzīvotāji esot skarbas dabas, jo, ja bijis jāizvēlās starp miesas un naudas sodu, tad nevāci esot izvēlējušies miesas sodus.
Kāda de la Barras kunga īpašumā Vidzemē tika stāstīts, ka, sodot vietējo zemnieku, de la Barras kundze aicināja savu vīru aizvietot miesas sodu ar naudas sodu – vienu zviedru dalteri vai 8 grašiem. Zemnieks pateicās par izrādīto laipnību, taču atteicās, jo vēlējās tikt sodīts tradicionālā veidā pēc sentēvu paražām, nevis pieņemot jauno naudas sodu sistēmu. Autors atzīmēja, ka vietēji iedzīvotāji dzīvoja nabadzīgi, jo atšķirībā no muižniekiem viņi nevarēja nemaksāt nodokļus savas zemes īpašniekam.
Savukārt muižnieki uzskatīja, ka ir kaitīgi zemniekiem dot daudz brīvības un naudas, jo tad tie paliekot pašpārliecināti un atceroties, ka viņu senči bija patiesie Livonijas zemes īpašnieki, kuri vācu ietekmes dēļ zaudējuši savus īpašumus. No vietējo iedzīvotāju puses bija redzamas arī pretestības pazīmes, zemniekiem dzērumā rupji lamājot vai pat uzbrūkot muižniekiem.
