- Pievienots: 30.01.2026, Arta Rozīte
- Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa
- Organizācija: Valmieras muzejs
Varas tīkotāji
Pučs jeb valsts apvērsums ir izsenis pazīstams paņēmiens varas jautājumu kārtošanā. Pirms II pasaules kara (1938.) iznākušajā Latviešu konversācijas vārdnīcas 17. sējumā skaidrots, ka “pučs, tulkojumā no šveiciešu Putsch, grūdiens – pēkšņs, negaidīts valsts apvērsums vai tā mēģinājums, kas pamatojas uz militāru sazvērestību vai kādas slepenas organizācijas lēmumu.” Rekords šajā ziņā joprojām pieder Latīņamerikai, bet netrūkst piemēru arī tuvāk: Krievija ar 1917. gada lielinieku oktobra apvērsumu, 1991. gada 19. – 21. augusta pučs PSRS, joprojām diskutablais 1934. gada 15. maijs un 1991. gada janvāra notikumi, par kuriem vēlāk tiesāja komunistiskās partijas līderi Alfrēdu Rubiku. Mazāk mums zināms ir 1924. gadā notikušais komunistu pučs tepat netālu, kaimiņzemē – Tallinā. Jāteic, ka savu, lai gan visai necilu vietu, šo apvērsumu vidū ieņem tā sauktais Valmieras pučs. Apsteidzot notikumus jāteic, ka vairākus mēnešus vietējo un galvaspilsētas laikrakstu pirmajās lapās bija lasāms par šajā skandalozajā prāvā iesaistītajām personām. Bet aizsākās viss visnotaļ prozaiski – ar iedzeršanu.
1927. gada 20. janvāra vakars. Tolaik apriņķa pilsētā Valmierā dzīvo nepilni astoņi tūkstoši (1925.gada iedzīvotāju skaitīšanā fiksēti 7716 iedzīvotāji, no tiem 94,78 % latvieši – preciz. I. Z.). Starp tiem arī divdesmit sešus gadus jaunais 8. Daugavpils kājnieku pulka leitnants Jānis Oliņš. Jāteic, ka neskatoties uz savu jaunību, jau ar militāro pieredzi. Izbijušais kolčakietis (ģenerāļa Kolčaka vadītā armija Krievijas pilsoņu karā 1918. līdz 1920. cīnījās pret komunistu režīmu Sibīrijā; 1922. izformēta) pēc atgriešanās Latvijā iestājās militārajā dienestā. Ar savu paziņu, leitnantu Dolfiju, iegriezās vietējā tirgotāju un rūpnieku biedrības klubā Jurģu ielā Nr.10., lai uzspēlētu biljardu. Izmeklēšanā vēlāk noskaidrots, ka tovakar bumbiņas dzenātas uz nebēdu. Krietni cilātas arī degvīna glāzītes. Pilnai dzīves garšai pietrūcis sieviešu un piedzīvojumu. Tos meklēt abi puiši devušies pie prostitūtām uz netālo prieka oāzi Dzirnavu ielu Nr.17. No miega iztraucētās mīlas priesterienes, neskatoties uz piesolīto šampanieti un dāsno atalgojumu, sākotnēji ieinteresētību nav izrādījušas. Pat vēl vairāk – topošos apvērsuma īstenotājus, skarbiem un necenzētiem vārdiem raidījušas prom. Lai neuzmodinātu kaimiņus, puiši ielaisti un dažas stundas uzkavējušies… Naktī, atgriežoties 8. Daugavpils kājnieku bataljona mītnē Kauguru muižā, mūsu stāsta varonis – brašais leitnants ķērās pie lietas. Vispirms pamodināja savus instruktorus, tie savukārt divas rotas, izsniedzot katram kareivim pa 10 kaujas patronām. Oliņš pavēlēja visiem doties uz pilsētu, norādot secību, kādā jārīkojas: Nr. 1. jāieņem telefona centrāle, Nr.2. pasts un telegrāfa kantoris, tad jādodas un jāieņem Jāņa parka stacija (gluži kā pēc Ļeņina parauga). Pats viņš esot sevi iecēlis par kaujas rajona priekšnieku, bet Dolfiju – par stacijas komandantu. Pildot reglamentu, bez ierunām kareivji izpildīja sava apskurbušā komandiera pavēles, ātri ieņemot norādītās vietas. Oliņš telefonējis uz pulka štābu Cēsīs, ziņojot, ka “Valmierā noticis apvērsums, aicinot tam pievienoties.” Ak, vai, varas triumfa mirklis ilgs vien dažas stundas, jo no rīta bataljona virsnieki uzliks neveiksmīgajam varas kārotājam jau roku dzelžus!
Jau nākamajā dienā, 21. janvārī, Latviešu zemnieku Savienības laikraksts “Brīvā Zeme” sešpadsmitā numurā saviem lasītājiem piedāvāja jaunākās ziņas par aizvadītajā naktī notikušo valsts apvērsuma mēģinājumu! Ka notikumi dēvējami tieši tā, liecināja Iekšlietu ministrijas saņemtā Valmieras apriņķa priekšnieka telefonogramma: „Ziņoju, ka šorīt ap plkst. 5.30 Valmierā uz ielas tika sastaptas lielākas karavīru patruļas. Noskaidrojās, ka tās izsūtītas no vietējā garnizona, kas atrodas Kauguru muižā, uz leitnanta Oliņa rīkojuma pamata, kurš bija stipri iereibušā stāvokli. Uz minētā leitnanta rīkojumu karavīri ieņēmuši pastu ar telegrāfu, telefonu centrāli un Jāņa parka (Ainažu ceļa) staciju. Dabūjis par to zināt, kopīgi ar garnizona priekšnieku spēru attiecīgus soļus. Piedzērušo leitnantu Oliņu arestējām. Karavīrus nosūtījām uz kazarmām. Ieroči nav lietoti. Pilsētā viss mierīgi. Par kārtības uzturēšanu dots rīkojums pastiprināt posteņus.” Lietu izmeklēt uz Valmieru izbrauca speciāla komisija, kurā norīkoja no kara ministrijas pulkvedi Jānis Priedi, ģenerāli Jānis Kureli, Saeimas deputātu Vili Holcmani, politiskās pārvaldes darbiniekus. Papildus vēl ziņots, ka “leitnants Oliņš visu pagājušo nakti dzēris tirgotāju un rūpnieku biedrībā un bijis galīgi piedzēries. Agri no rīta ierodoties kazarmās, licis sagatavoties uz iziešanu karavīru rotai, kurai paziņojis, ka vedīšot viņus uz nakts manevriem. Karavīri pilsētā atbruņojuši kārtībnieku, kuru kopā ar telegrāfa sargu ieslodzījuši telegrāfa telpās, pieliekot tiem sargposteni. [..]”. Zem raksta slejas seko visai ass redaktora komentārs, ka „šāda piedzēruša virsnieka ālēšanās, sevišķi tagad, kad padomju Krievijas un Vācijas prese provokatoriski ziņo ikdienu par gaidāmiem nemieriem pie mums Baltijas valstīs, ir sevišķi nosodāma. Tāpēc jāprasa notikuma stingra izmeklēšana un vainīgo barga sodīšana”.
Uz tiesas sola
Pēc vairākām neziņā pavadītajām dienām, kad īsti nebija skaidrs, slēgs vai neslēgs tirgotāju un rūpnieku biedrības klubu ciet kā vietu, kur radies aizsākums neveiksmīgajam pučam, seko patīkams atslābums. Klubu ne vien neslēdz, bet notikušais ļāvis krietni palielināt tā ienākumus ! Pie lielā alus kausa, liķiera glāzītes vai kafijas tases pārstāstot tovakar redzēto un dzirdēto, justs līdzi teju vai atceltajam 8. Daugavpils pulka bataljona komandierim Jānim Vītolam un vairākiem apcietinātajiem pulka karavīriem. Jāprecizē, ka J. Vītols komandēs bataljonu vēl līdz 1929.gadam, bet savu amatu gan negaidīti zaudēs toreizējais apriņķa priekšnieks Līvens. Viņu pārceļ uz Ilūksti, Latgalē. Par jauno apriņķa priekšnieku ieceļ Arnoldu Prauliņu no Madonas. Pēc iepazīšanās ar izmeklēšanas materiāliem, kara ministrs devis rīkojumu atsvabināt leitnantu N. Dolfiju, seržantu D. Grantu, kaprāli Emīlu Ozoliņu, kaprāli E. Eglīti, R. Kalniņu un Arvīdu Tikinu, jo nav atrasts nekāds pamats nodošanai kara tiesai. Izlemts Oliņu saukt pie atbildības saskaņā ar likuma 146. (varas pārkāpšana) un 100. panta punktu (par bruņotu sacelšanos pret valsts varu). Neveiksmīgajam varas kārotājam tas draudēja ar spaidu darbiem, mazākais 6 gadi, visai ticams, ka uz visu mūžu. Pie atbildības nolemts saukt arī seržantu A. Lapko, saskaņā ar likuma 161. punktu, par dienesta pienākumu neizpildīšanu. Lapko, ja spriedums būs nelabvēlīgs, draudēja ieslodzīšanu virssardzē vai kara cietumā uz laiku no 1 – 3 mēnešiem.
„Tiesas zālē ieved leitnantu Oliņu – slaiku jaunekli ar iedzeltenu sejas krāsu un nervozām kustībām, tērpušos leitnanta formā, nosēdina uz krēsla aiz aizstāvjiem. Seržants Lapko ieņem vietu uz apsūdzēto sola. Uz tiesas parastajiem jautājumiem Oliņš atbild nedroši un nenoteikti, Lapko – droši, skaļi un noteikti. Abi apsūdzētie precējušies. No lieciniekiem nav ieradies valmierietis, tirgotājs Kārlis Meniks. Prokurors Menika liecību uzskata par svarīgu un lūdz lietas iztiesāšanu atlikt. Aizstāvji turpretim atrod, ka Menika liecība pēc būtības nekā negroza un neceļ iebildumus pret lietas iztiesāšanu. Meniks vēl pēc kluba atstāšanas bijis kādu laiku kopā ar Oliņu. Pēc neilgas apspriedes tiesa atzīst Menika liecību par nesvarīgu un paziņo, ka lietu turpinās skatīt tālāk. Nolasa apsūdzības rakstu: “Valmieras tirgotāju un rūpnieku klubā Oliņš, leitnants Dolfijs kopā ar diviem tirgotājiem, dzēruši un spēlējuši biljardu. Pēc 12 naktī Oliņš kopā ar tirgotāju Meniku atstājis klubu, būdams jautrā prātā. Vienos naktī Oliņš, jau galīgi piedzēries, ieradies pie Dzirnavu ielā dzīvojušām prostitūtām. No tām aizgājis pēc plkst. 2 no rīta. Ieradies kazarmās un aizvedis kareivjus uz pilsētu. Uz instruktoru jautājumu, kāpēc jāiet uz pilsētu, Oliņš atbildējis, ka pilsētu ieņēmuši komunisti. Pastāvējis rīkojums, ka puča gadījumā jāizpilda tā virsnieka pavēles, kurš pirmais ierodas rotā, tāpēc paklausījuši. Uz jautājumu, kas stacijā jādara, Oliņš atbildējis, lai neļaujot traucēt vilcienu kustību un, lai aizturot tās personas, kurām nav dokumentu. Pastāvējusi arī instrukcija, kādas vietas šādos gadījumā jāieņem. Saskaņā ar šo instrukciju doti rīkojumi. Uz pulka komandiera jautājumu, ko karavīri dara pilsētā, tie atbildējuši, ka nezinot. Pats Oliņš bijis nenormālā gara stāvoklī, ar glāžainām acīm. Uz jautājumiem atbildējis ar redzamām pūlēm. Uzzinot, ka ieradies komandieris, teicis: „Nupat ir slikti”. Oliņš un Lapko par vainīgiem neatzīstas.[..]” – komentē “Brīvās Zemes” žurnālists 6. marta numurā. Lieki piebilst, ka minētais preses izdevums Valmierā pārdošanas apjomus tiesas procesa laikā pat trīskāršojis! Noslēgumā dots vārds arī apsūdzētajam Oliņam, kurš īpaši uzsvēris, ka „neesot gribējis sarīkot īstu apvērsumu un, ka viss noticis tikai dzēruma iespaidā. Notikumu gaitu neatceroties. Kareivjus aizvedis uz pilsētu savas muļķības dēļ un automātiski rīkojies pēc pastāvošās instrukcijas.”. Atbildes uz jautājumiem dižvadonim bijušas īsas, saraustītas un nenoteiktas. Otrs apsūdzētais Lapko savukārt paskaidrojis, ka izpildījis sava priekšnieka Oliņa pavēles. Nopratinot lieciniekus, tiesnešiem un zālē sēdošajiem lēnam top skaidrs, ka neskatoties uz alkohola promilēm, rīkojumi tikuši doti precīzi un mērķtiecīgi. Turpat arī neliela izcelta rindkopa ar virsrakstu „Leitnanta Oliņa līgava”, zem kura seko intriģējoša ziņa: „Kā mums ziņo, arī esot arestēta un atvesta uz Rīgu. Arestēšanas iemesls tas, ka viņa ar Oliņu bijusi pazīstama”. Apsteidzot notikumus, precizēšu, ka nekāda apsūdzība šai jaunajai sievietei netika izvirzīta un par viņas turpmāko likteni ziņu trūkst…..
Zālamana spriedums
Skandalozajai prāvai līdzi sekoja visa sabiedrība. Bez pieaicinātajiem 30 lieciniekiem, pārsvarā valmieriešiem, liktenīgā janvāra vakara kluba apmeklētājiem un daudziem jo daudziem žurnālistiem, zālē atradās pieci (!) medicīnas eksperti. Medicīnisko komisiju vadīja profesors Hermanis Budulis. Rūpīgi visu izvērtējot, eksperti secinājuši, ka „apsūdzētais pēc dabas esot psihopāts. Savu iespaidu atstājis arī alkohols”. Kara tiesas spriedums puča lietā, kuru gan daudzi apšaubīja, bija Oliņam ļoti labvēlīgs: „Atzīstams par bīstamu sabiedrībai un ievietojams psihiatriskajā slimnīcā”. Apmierinātas palika abas puses; armijas labais vārds atjaunots, bet slavas saulītē ieceltajam izbijušajam leitnantiņam nebūs ieslodzījuma gadi jāpavada uz cietuma nārām. Laikraksts “Sociāldemokrāts” tādu Zālamana spriedumu novērtēja ar ironiju: „Virsnieka pakāpe viņam nav atņemta. No kara dienesta nav izslēgts, un iespējams, ka izārstētais Oliņš pēc kāda laika atkal dienēs armijā un… no jauna taisīs puču.” Pakāpeniski Oliņa vārds nozūd no avīžu pirmajām slejām, jo marta beigās visa Latvijas sabiedrība sēro par mūžībā aizgājušo pirmo valsts prezidentu Jāni Čaksti, un drīz vien avīžu slejās parāds cits, ne mazāk romantiski pievilcīgs tēls dāmas aizgūtnēm izpērk avīžu un ilustrēto žurnālu numurus, – leģendārais laupītājs Ansis Kaupēns. Bet tas jau būtu pavisam cits stāsts!
