- Pievienoja: 31.10.2024, Arta Rozīte
- Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa
- Organizācija: Valmieras muzejs
PIE DZELZCEĻA
Dzelzceļa līniju posmā Rīga – Valka regulārai satiksmei atklāja 1889. gada 22. jūlijā; no 3. augusta kursēja arī pasažieru vilcieni. Atbraukušos sagaidīja kāds no vietējiem ormaņiem. Ja nu prasītā maksa likās par augstu, atlikušo ceļa gabalu, pāris kilometrus līdz pilsētai, varēja mērot ar kājām. Smilšainais ceļš – vēlākā Stacijas iela, sākās tūlīt aiz kādreizējās lieltirgotāja Ezīša preču noliktavas (1890.) iepretim izbūvētajai Волъмар (Volmāras) IV. šķiras stacijas ēkai. Ar laiku ielas abās pusēs sarindojās dzīvojamās mājas, kurās mita dažādu profesiju ļaudis: galdnieki, stiklinieki, maiznieki, ormaņi. Tomēr lielākais vairums no Kārlienas iedzīvotājiem bija abu tuvējo dzelzceļu strādnieki (1911.g. 14. augustā atklāja arī šaursliežu dzelzceļa līniju no Valmieras uz Smilteni, bet uz Ainažiem – 1912.g. 12. augustā). Uz dzelzceļa vīri pelnīja labi, un, tāpēc arvien lielāks kļuva pieprasījums pēc labiem amatniekiem. Viens no tādiem bija arī podnieks Roberts Arnolds Helsings (Hellẞing; 1859 – 1911). Par Robertu Helsingu 1995.gada pavasarī Valmieras muzeja darbiniekiem sniedza ziņas viņa mazmeita Velta Edīte Akmens (dzimusi Nesaule; 1924.): “Gandrīz visas tuvējās apkārtnes mājas agrāk apsildīja ar viņa mūrētajām podiņu krāsnīm. Vecā Helsinga meistarstiķis – plīts, kura savienota ar maizes krāsni. Pašu vecotēvu nesatiku, jo viņš nomira vēl pirms manas dzimšanas, taču mūsu vecāmāte Kristīne (dzimusi Niedre; 1849 – 1928) zināja stāstīt, ka Helsinga darbs arī slavenā Burtnieku parka vāze… Kur vecvecāki iepazinās, nezinu. Vecaistēvs ienācējs no Igaunijas vāciešiem. Vecāmamma – Valmiermuižas pagasta Jaundaudžu saimnieku Jāņa un Trīnes vienīgā meita. Lai gan Kristīne desmit gadus vecāka par Robertu, visai drīz pēc pirmās tikšanās, tas lūdzis viņas roku. Salaulājās 1887. gada janvārī Valmierā. Jau tā paša gada nogalē, 28. oktobrī pēc vecā stila piedzima mana mamma Zelma. Vairāk bērnu Helsingiem nebija. Vecāmāte Kristīna bijusi iecienīta godu saimniece, staigājusi pa viesībām, riktējot galdus.”
UZ GAIDES ZEMES
Helsingi zemes gabalu dzīvojamās ēkas celtniecībai iepirka 1899. gadā no Gaides māju īpašnieka Kārļa Vītola. Zemes platības lielums 834 ½ kvadrātmetru. No Veltas Akmens atmiņām: “tajā laikā dzelzceļa stacijas apkārtne praktiski nebija apbūvēta. Helsinga būvētā dzīvojamā sarkano ķieģeļu būve trešā no tolaik uzceltajām mājām Stacijas rajonā. Pašam pie mājas ierīkots ceplis. Līgumā ar Kārli Vītolu tika noteikts, cik lielu drīkst būvēt māju. Sākumā tā arī uzcelta pēc līguma prasībām, vēlāk paplašināta. Mājai jumta dakstiņu segums saglabājies vēl no tā laika. Tikai tagad sācis bojāties.” Velta šķetina tālāk dzimtas stāstu: “Zelma skolojusies divas ziemas, pratusi labi šūt. 1904. gadā iesvētījusies. Visai drīz Zelma apprecējās ar mūsu tēvu – Pēteri Pētera dēlu Nesauli, kurš 31 gadu nostrādāja par dzelzceļa preču kasieri! Interesanti, ka arī viņš nebija valmierietis. Nesaules vairākās paaudzēs dzīvojuši Bērzaunes draudzē (tagadējā Madonas novadā – preciz. I.Z.), vēlāk izklīduši pa visu Vidzemi. Pēteris (dzimis 1875.g.) mūsu māti noskatīja Latviešu biedrības ballē. Pēc tolaik pieņemtajām tradīcijām 18 gadu vecumā vecāki pirmo reizi meitu izveda plašākā sabiedrībā. Faktiski Zelmai tā bija pirmā lielā pieaugušo cilvēku balle un tajā sekojusi liktenīgā iepazīšanās. Ar veco Helsingu svētību, 1906. gada 5. februārī Pēteris pie altāra vedis savu nolūkoto līgavu. Jāteic, ka šī māja ir ar īpašu auru. Maniem vecākiem te piedzima 6 bērni. Vecākais – Valdemārs Nesaule (1907 – 1978). Strādājis lauksaimniecības kamerā. Bijis Tālavas skautu novada priekšnieks. Sarakstījis populāro grāmatu Mājas apkārtnes izdaiļošana (1936.), apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Latvijas brīvvalsts laikā Lauksaimniecības kameras daiļdārzniecības instruktors. Mira Jelgavā. Pārvests uz dzimto pusi, apglabāts Kocēnu kapos. Pēc Valdemāra pasaulē nāca Biruta (1909 – 1992). Arhitekte. Mirusi Kanādā. Kā trešais bērns piedzimusi Maija (1910 – 1920), mirusi ar difteriju. Ceturtā atvase puisītis mira dzemdībās. Kā piektais bērns, 1924.g. ģimenē piedzima Edīte Velta. Strādājusi Valmieras dārzkopības skolā, Rankas lauksaimniecības skolā, pēc tam komunālo uzņēmumu kombinātā par darba algas inženieri. Mācījusies Valmieras pilsētas II. pamatskolā, Jaungulbenes mājturības vidusskolā, Valmieras ģimnāzijā. Sestā un jaunākā ģimenes atvase – Uldis Nesaule (1931 -1992), radiotehniķis.
PIECAS PAAUDZES
Vecākais brālis Valdemārs 1938. gadā apprecējās ar Agru Frīdbergs jaunkundzi. Par manu dzīvesbiedru kļuva Smiltenes zooveterinārā tehnikuma absolvents Osvalds Akmens. Apprecējāmies 1950. gadā. Vīrs pēc izglītības bija veterinārais feldšeris. Piedalījies Otrajā pasaules karā. Pēc demobilizēšanās 1946.g. – Apes pilsētas Izpildu komitejas priekšsēdētājs, 1948.g. Alūksnes pilsētas IK priekšsēdētājs, Alūksnes rajona kolhoza “Imanta” priekšsēdētājs (1952.-1957.) 1961. gadā izlēmām pārcelties uz Valmieru. Kopā sagaidīta mūža nogale. Mūsu vecākā meita Beatrise strādā poliklīnikā par medicīnas statistiķi (uz 1995.g. – preciz. I.Z.), bet jaunākā – par pārtikas rūpniecības tehnologu Carnikavas zivju fabrikā. Pašlaik te dzīvo jau piektā paaudze! Un, vēl. Mūsu tētis Pēteris Nesaule mūžībā aizgāja 1958. gadā. Bet vēl ilgi pirms tam, iespējams, ka mūsu mammītes mudināts, 1913. gadā nopirka zemes gabalu. Nopirktais zemes gabals atradās Podnieku ielas labajā pusē, bet diemžēl tā arī netika apbūvēts. Pie mūsu mājas ir bijusi arī neliela dārzniecība, kura faktiski pat nebija tik maza, jo skaitījās trešā lielākā Valmierā. Valmierieši tā arī sauca – Nesaules dārzniecība. Tajā audzējām ziemciešu puķes. Saimniecībā turējām zirgu, jo izaudzēto produkciju nogādājām realizēšanai uz tirgu un veikaliem, gan pēc pasūtījuma arī pie individuālajiem pasūtītājiem” Lūk, tāds stāsts par vienu no Kārlienas senākajām un skaistākajām ēkām un tiem, kas tur dzīvojuši – Helsingi, Nesaules, Akmeņi. Pieminēsim!