- Pievienots: 30.01.2026, Arta Rozīte
- Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa
- Organizācija: Valmieras muzejs
Atrod divreiz
Šoreiz stāsts par zviedru armijas franču izcelsmes slaveno ģenerālmajoru Vilhelmu de la Barri, kura pīšļus savulaik atrada netālu no baznīcas altāra. Ieskatu minētā kara kunga personībā sniedz nostāsts, ka kādā no 30 gadu kara (1618. – 1648.) kaujām, zviedri bijuši spiesti atkāpties. Pats karalis, Vilhelmam de la Barrem garām jājot, tā paceltajā redzot zobenu, uzsaucis: “Cimds pagalam un viss zaudēts!” De la Barre karalim droši atbildējis: “Nebūt viss vēl nav pazaudēts, Jūsu Majestāte!”, un, turot zobenu kailā rokā, no jauna vedis savu pulku cīņā, gūstot uzvaru. Vēlāk dzimtas ģerbonis papildināts ar cimdu, bet tautā vēl ilgi glabājusies paruna – pazudis kā de la Barru cimds!”
1933. gada septembris. Sīmaņa baznīcā labojot un mainot grīdas dēļus, altāra kreisā pusē strādnieki atrod nelielu lūku. Tālāko notikumu norisi pa telefonu atstāstījis vietējais “Jaunāko Ziņu” korespondents: “Noejot pa kāpnēm apmēram 2 metrus dziļā bedrē, uzgāja divus satrūdējušus koka zārkus, vienu lielu un otru mazu metāla kasti. Zem altāra izbūvēta ģimenes kapliča. Apskatot zārkus, kļuva skaidrs, ka velvē ievietoti ģenerālmajora de la Barru ģimenes piederīgie. Divos koka zārkos atrada pilnīgi satrūdējušu ģindeņu atliekas. Zārki, strādniekiem pieskaroties, sabruka. Virs lielās vara kastes atrada mazu, apmēram 3 kvadrātpēdas lielu, vara kastīti ar uzrakstu ”Der Großvater Wilhelm de la Barre, General – Major 1725”. Lielā vara kastē ievietots koka zārks ar satrūdējušu kaulu un apģērbu atliekām. Pie koka zārkiem uzrakstus, kas liecinātu par mirušā personību, neatrada. Vērtslietas zārkos neuzgāja. Mazā kaste ar ģenerālmajora de la Barres trūdiem atvesta no citurienes, domājams, no Ērģemes draudzes. Šo draudzi ģenerālmajoram dāvājis Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs. Zem altāra vēl atrada vairākas aizmūrētas ejas, bet tās neatlauza. Grīda zem altāra stipri sadeldēta, vietām pat bojāta.” Korespondents dalās savos iespaidos: “Kopā ar draudzes padomes locekļiem un pieminekļu valdes līdzstrādnieku Valmierā Enzeliņu, izdarījām velves apskati. Nelielā velvē atradās viens vara šķirsts, bet tajā pilnīgi satrunējis koka zārks un dažas atliekas no audumiem. Uz vara šķirsta Maltas krusts. Uz šķirsta uzraksts vācu valodā: ”Der Großvater Wilhelm de la Barre, General – Major 1725”. Velve pilna trūdiem, kauliem, kas acīmredzot, radušies no citiem apbedītiem. Turpat vēl viens vara zārks, uz kura uzraksts vācu valodā: “Reinholds Johans de la Barre, miris 1724” No velves ved eja uz citu velvētu telpu, bet šī eja aizbrukusi un tālāk to izpētīt neizdevās. Teika par veco ģenerālmajoru de la Barri (Barre, ? – 1650; pārapbedīts 1725) vēsta, ka agrāk zviedru kara laikā neesot ļauts aizvest kritušos no karalauka. Tādēļ de la Barre sacirsts gabalos, atvests uz Valmieru un apglabāts baznīcā. Pēc veciem aprakstiem redzams, ka velve jau vienreiz atvērta 1832. gadā. Pēc apskates un apraksta, baznīcas draudzes pārstāvju klātbūtnē velvi atkal aizmūrēja.” (Nr. 209.; 18.09. 1933.-16.lp.). Norāde uz 1832. gadu precīza. Grīdas atjaunošanas darbu laikā, ziemeļaustrumos no baznīcas altāra, patiešām atrada bijušo Ērģemes pilsmuižas īpašnieku de la Barru dzimtas kapenes ar “lielu vara sarkofāgu, trīs koka zārkiem un vara kasti”. Vara sarkofāgā bijis ievietots ar violetu samtu pārvilkts koka zārks, kura galvgalī ģerbonis ar uzrakstu: “Reinhold Johann de la Barre. Anno 1660 geboren. Anno 1724 gestorben.” Pēc velves aizmūrēšanas toreizējais Valmieras draudzes mācītājs Johans Eduards Erdmans (Johann Eduard Erdmann; 1805 -1892) noturējis piemiņas aizlūgumu. Nākamajā, 1833. gadā, Erdmans devās uz Vāciju un Halles universitātē sāka mācīt filozofiju. 1839. gadā kļuva par filozofijas profesoru, ieguva doktora grādu. Sarakstīja filozofijas vēsturi 3 sējumos. Pēc aizbraukšanas Valmieras draudzes mācītāja amatā stājās viņa radinieks, mātes Elizabetes Dorotejas, dzimušas Valters, jaunākais brālis Kārlis Ferdinands Maksimiliāns Valters (1801-1869).
Otro reizi atrasto de la Barres pīšļu vēsturisko autentiskumu apstiprināja arī “Jaunāko Ziņu” pieminētais Hermanis Enzeliņš, kurš rakstā “Patiesība un teika par Sv. Sīmaņa baznīcas kapu velvē guldītiem” (Valmierietis, Nr. 214., 1933.g. 29.09. – 3.lp.) neslēpa piedzīvoto emocionālo saviļņojumu, aplūkojot senos apbedījumus, vienlaikus plašāk paskaidrojot, ka “Valmieras dievnamā 1693. gadā, altāra kreisajā pusē, uz ģērbkambara pusi, pie sienas karājies nelaiķa ģenerālmajora de la Barres apsudrabotais kirass (galvas sega) un ģerbonis ar diviem karogiem. Korē pie sienas toreiz glabājušies arī citu augstmaņu, grāfu Oksenšernu, kā arī zviedru ķēniņu ierēdņu ģerboņi un piemiņas zīmes. Viss bojā gājis, baznīcai 1702. gadā degot. Kādā no 1707.gada noturētajām baznīcas valdes sēdēm atskanējusi kurnēšana no citu kungu puses par de la Barru ģimenes prasību pēc kapu vietas baznīcas korē, blakus altārim. Drīz vien izmūrēta kapu velve – pagrabs, kuru uzgāja 1832. gadā un atkal tagad – pēc 101 gada. Zināms, ka Reinholds Johans de la Barre, ģenerālmajora Vilhelma dēla dēls. Glabāts ozolkoka zārkā, kas savukārt ievietots vara zārkā. Vēl 1798. gadā blakus altārim glabājusies Ērģemes pilsmuižas īpašnieka Reinholda Johana de la Barres trīs pēdas augstā koka epitāfija ar dzimtas ģerboni – paceltā kailā rokā zobens, zem tā liels cimds. Kad viņa Majestāte, krievu ķeizars Pāvils I ceļojis caur Vidzemi, noliedzis katru greznību sagaidīšanā. Kāds pārāk pakalpīgs vietējais ierēdnis sapratis, ka greznā epitāfija baznīcā nu vairs palikt nevar, licis to novietot vecās kapsētas kapličā, kur mitrumā stāvot, tā satrūdējusi”. Raksta nobeigumā H. Enzeliņš citējis mācītāja Alfrēda Valtera (Alfred Walter;1820 – 1882; pēdējā no Valteru dzimtas, kurš kalpoja Valmieras draudzē) vārdus no teikas par Ērģemes draudzes zemes īpašnieku, zviedru ģenerālmajoru Vilhelmu de la Barri, ikkatram no Valmierieša lasītājam vēlot: “raugi iegūt de la Barra stipro roku, viņa krietno sirdi, tad cīņā gūsi uzvaru!”
Tici – netici
De la Barres Vidzemē 17. gadsimtā – ne vien izslavēti un drosmīgi karotāji, bet arī vareni izēdāji un gardēži! Par Ērģemes pilsmuižas mielastiem tolaik bijis atbildīgs de la Barres pavārs, pēc tautības – francūzis. Nenogurdināms jaunu ēdienu recepšu izgudrotājs, kura talants Ērģemes muižai pievilināja viesu pulkus. Reiz mājastēvs saderēja ar draugiem, ka nākamās svētdienas rītā cels tiem galdā brokastis, kuru sastāvdaļas neviens neatminēs. Derību dienu rītā uz brokastīm ieradušies pieci kungi, ar pārliecību, ka viesmīlīgais mājastēvs derībās zaudēs…Pirmajā ēdienā pasniegta aromātiska zupa. Tai sekojis sacepums, kas garšojis pēc ceptām zivīm, tad ragū ar šampinjoniem, par kuru klātesošie bijuši gandrīz vienisprātis, ka tas gatavots no sēnēm. Vēl uz galda atradušās dažādas gardas pastētes, bet maltītes noslēgumā – pavāra meistarstiķis – cepetis ar pildījumu. No kā tas gatavots, apgalvot neņēmies neviens, jo tajā nav bijis atrodams pat visniecīgākais kauliņš! “Tā, mani dārgie draugi”, pēc brokastīm uzrunājis mājastēvs viesus, – “lai kā jūs pūlējāties, atminējis pareizi nav neviens! Mans pavārs ir izcils aroda meistars. Jums garšoja? “ Viesi sajūsmināti lūguši izpaust baudīto ēdienu receptes. “ Nu, lūk, tad jūsu zināšanai: zupa nebija vis` ne no govs vai teļa astes, bet gan mana jājamā zirga Gorgo astes gala, ko vakar liku nocirst. Otrajā ēdienā baudījāt sautētas un apbrūninātas vardes, trešajā – gabalu no manu veco jājamo bikšu apšuvēm un ādas cimda, kas man visu mūžu kalpojuši. Laba aļņa un brieža āda, ja to vairākas dienas vāra etiķī, tvaicē vīnā, smalki sagriež un sautē ar garšvielām, ir kaut kas lielisks un augstākā mērā pikants. Šampinjoni tam piedod sevišķu aromātu. Pastētes gatavotas no vārnām un žagatām, ko tepat ap muižu vakar šāva mans mežsargs, bet cepetī bija aizvakar medītā lapsa”. No dzirdētā vienam no pieciem kungiem uzreiz palicis slikti ap dūšu, bet atlikušajiem četriem steigšus nācies pielietot gadsimtu gaitā drošāko ārstniecības līdzekli – mēriņu stiprāka dzēriena! Patiešām, atliek vien secināt, ka nostāstā minētais de la Barres pavārs ar saviem kulinārijas šedevriem, apliecinājis zināmo patiesību, ka visa pamatā ir garšvielas un pavāra māksla, tad arī jebkuru ēdienu varēs pagatavot no jeb kā! Ar laiku Ērģemes pilsmuižas īpašnieka de la Barres un viņa augstdzimušo draugu derību norise folklorizējās, fantāzijai mijoties ar patiesību, bet, kā jau vienmēr ir izvēle – ticēt vai neticēt!
