- Pievienots: 30.01.2026, Arta Rozīte
- Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa
- Organizācija: Valmieras muzejs
Par savējiem
“Pašreizējais moments prasa, lai katrs pilsonis savus kaut arī nelielos līdzekļus izlietotu tā, kā tas būtu arī izdevīgi no vispārīgā tautsaimniecības viedokļa,” 1929. gada rudenī vienā no saviem rakstiem apgalvoja žurnāls “Ekonomists”. Iekšzemes ražojumiem jādod priekšroka sabiedrisko un publisko iestāžu iepirkumos, ļaujot par tiem nedaudz pārmaksāt. Piemēram, Valmierā, Kaugurmuižā dislocētais 8. Daugavpils kājnieku pulks savām vajadzībām iepirka Latvijā ražotus produktus un preces. “Vairāk pašcieņas. Pirksim savus ražojumus,” ar šādu saukli kopš jau pieminētā 1929. gada visā Latvijā notika vietējo ražojumu propagandas nedēļas. To mērķis bija radīt pārskatāmu kopainu par Latvijā ražotajiem labumiem, ieinteresējot tirgotājus un informējot pircējus, galvenokārt mēģinot “pārliecināt šaubīgo patērētāju daļu, ka mūsu lauksaimnieki un rūpnieki tiešām var ko vērtīgu ražot”. (Latvijas ražojumu propagandas izstādes apskats. // “Latvijas Tirgotājs”, Nr.1.1932.g.01.09.-9.lpp.). Šajā laikā notika vērienīgas vietējo ražojumu izstādes, un visā valstī veikalu vitrīnas bija jārotā ar vietējām precēm. “Latvija patērē 38 % tādu ārzemju preču, ko paši spējam ražot. Mums jāpieradinās iztikt pēc iespējas ar mazāku greznumu un nedzīvot pāri savām spējām. Ja paši necienīsim savu darbu, kas tad to cienīs,” pirmās Latvijas ražojumu propagandas nedēļas atklāšanā 1929. gada 19. martā Nacionālajā teātrī teica Valsts prezidents Gustavs Zemgals. (Latvijas ražojumu propagandas nedēļas ievadījums.// “Latvijas Kareivis”, Nr.64., 1929.g.19.03.-1.lpp.) Pēc tam visiem bija iespēja vērot 90 smago automobiļu korso braucienu pa Rīgas ielām – priekšgalā devās savienības “Konsums” mašīnas ar labību, liniem sēklām, sējmašīnām, sviesta muciņām. Piensaimniecību pārstāvēja milzu piena, jogurta un kefīra trauki, bet “Augļu eksports” lepojās ar saldumiem. Vērienīgas Latvijas ražojumu izstādes Esplanādē speciāli uzceltos paviljonos notika 1931. un 1932. gadā. Tajās abās piedalījās arī Valmieras piensaimnieku biedrība (dibināta 1922. gadā). Palielinoties ražošanas apjomiem, 1928. gadā biedrība lēma par modernas vairākstāvu koppienotavas celtniecību pašā pilsētas centrā; projektu izstrādāja Latvijas Piensaimniecības Centrālsavienībā. Kopējās izmaksas plānoja ap 163.000, ieskaitot zemi un uzstādītās iekārtas. Celtniecību pabeidza 1929.gada rudenī. Tā paša gada 7. decembrī Valmieras Piensaimnieku sabiedrības jauno namu svinīgi iesvētīja mācītājs Kārlis Beldavs, klātesot kuplam pulkam valmieriešu un lūgto viesu.
1933. gada 23. maijā pa dažādām Latvijas pilsētām sāka kursēt pašmāju ražojumu ceļojošā izstāde – vilciens, kura vagonu stendos un vitrīnās bija pārstāvētas firmas no visām rūpniecības nozarēm. Ar saukli “Izvēlēsimies Latvijas ražojumus!” – izstādi atklāja 28. maijā; tās rīkotājs bija Latvijas dzelzceļa aizsargu pulks. Šim nolūkam Satiksmes ministrija atvēlēja bezmaksas 60 vagonus. Vilciens 29. maijā ieradās Siguldā, Cēsīs no 29. – 31. maijam, Valmierā no 1. līdz 2. jūnijam, Valkā no 3. – 4. jūnijam. Apsteidzot notikumus jāteic, ka valmierieši aktīvi atbalstīja arī nākamās Latvijas ražojumu propagandas dienas, bet vislielāko atbalstu guva 1935. gadā organizētā piena propagandas nedēļa, kuras norisē aktīvi iesaistījās gandrīz visi Valmieras pilsētas pašvaldības ierēdņi.
Dzer pienu
“Valmierā dzer pienu! Valmieras pilsētas valde un kancelejas darbinieki, sākot ar 11.martu pusdienās tējas vietā dzer pienu, patērējot to līdz 7 litriem dienā. No tējas uz pienu pārgājuši arī pārējie Valmieras iestāžu darbinieki” bija lasāms vietējā laikrakstā “Valmierietis”. Turpat arī publicēts raksts “Ražosim un patērēsim pienu!” (Nr. 290., 1935.g. 15.03.), kura autors I. Mazurs vēršas pie lasītājiem:” Latvija ir piena zeme, un, pie mums sevišķi piemēroti apstākļi piensaimniecībai. Tāpēc šī nozare ir jāveicina. Bet veicinot piena ražošanu, jāveicina arī piena patēriņš iekšzemē. Tāpēc arī no 10. – 16. martam tiek sarīkota piena propagandas nedēļa. Tās uzdevums, vispirms popularizēt piena augsto vērtību un nozīmi tautas labklājības celšanā. [..]” Apsteidzot notikumus, jāteic, ka Valmierā piensaimniecības ražojumu popularizēšanai atrada ļoti veiksmīgu risinājumu – proti, pēc Rīgas parauga, atvēra ēdināšanas uzņēmumu. “Piena krodziņš arī Valmierā” – intriģēja virsraksts. “Valmieras piensaimnieku biedrība savās telpās Rīgas ielā Nr.41b, Rīgas un Garās ielas stūrī, pēc Rīgas parauga arī Valmierā ierīkojuši piena restorānu jeb krodziņu, kā dažs labs no valmieriešiem jau paguvis to nodēvēt. Patērēšanai uz vietas te ir dabūjams pilnpiens, kefīrs, garšīgas Jāņu siera maizītes un citi piena produkti. Jaunā krodziņa atklāšana notika 1935. gada 9. jūlijā, piedaloties vietējās preses un labdarības pārstāvjiem. Koppienotavas vadītājs J. Veits viesiem sniedza paskaidrojumus par šāda krodziņa nozīmi un laipni pacienāja ar krodziņā dabūjamiem atspirdzinājumiem. Šāda veida krodziņš jeb Piena restorāns Rīgā ir kļuvis ļoti populārs. Cerēsim, ka arī valmierieši iemīļos savu krodziņu un patīkami pavadīs brīvo laiku pie piena glāzes, piekožot garšīgās siera maizītes. Jaunatvērtā krodziņa telpas atstāj glītu iespaidu. (Nr.307.,1935.g. 12.07.) Jāteic, ka jaunatvērto piena un piena produktu popularizēšanas vietu novērtēja ne vien vietējā pašvaldība, bet arī lielāki kungi. Jau nākamajā mēnesī enerģiskais Valmieras koppienotavas vadītājs J. Veits pārcēlās uz Rīgu, jo saņēma zemkopības ministrijas piedāvājumu kļūt par valsts zvērinātu sviesta ekspertu! Par koppienotavas vadītāju iecēla viņa brāli K. Veitu.
Bagātīga izvēle
Ko ēda Valmieras Piena restorānā, ziņu trūkst, jo Valmieras muzejā līdz šim nav nonākusi neviena no restorāna ēdienkartēm. Pārlapojot laikrakstu “Rīts” (1940.g. 17. 06.), atradu reklāmu ar Rīgas Piena restorānu ēdienkartēm. Pamatēdienus gatavoja no piena, taču katrā no ēdināšanas iestādēm bija savs, atšķirīgs piedāvājums arī no citiem produktiem: “Piena restorāns, Elizabetes ielā 55: Piena zupa ar kartupeļu klimpām. Skābeņu zupa. Vistas frikasē Holandes mērcē. Saknes sviestā. Puķukāposti ar šķiņķi. Zaļbarība. Tomāti krējumā. Rauga pankūkas ar ievārījumu. Mazajā Piena restorānā Vērmanes dārzā: Skābeņu zupa. Piena zupa ar auzu pārslām. Biezpiena lodītes ar ievārījumu. Omlete ar spinātiem. Salātu piedevas ar olu. Teļa aknas ar svaigiem salātiem. Pankūkas ar ievārījumu. Kronvalda dārza Piena paviljonā: Piena zupa ar saknēm. Skābeņu zupa. Cūkas steiks krējumā. Spināti ar olu. Tomāti krējumā. Rauga pankūkas ar ievārījumu. Torņkalna dārza Piena paviljonā: Siteņa zupa. Piena zupa ar grūbām. Spināti ar olu. Karbonāde ar svaigiem salātiem. Nieres krējumā. Baltmaizes pudiņš ar ogu mērci. Viestura dārza Piena paviljonā: Piena zupa ar olu pārslām. Biezpiena lodītes ar skābu krējumu. Cepts zandarts ar lapu salātiem. Bifšteks ar olu. Tomāti krējumā. Baltmaizes pudiņš ar ogu mērci. Pārējie ēdieni un dzērieni pēc kartes.” Savulaik viens no muzeja darbiniekiem, leģendārais vēsturnieks Laimonis Liepnieks (1927 – 2001) kavējoties savās bērnības atmiņās, pastāstīja mums muzeja darbiniecēm, par Valmieras piena krodziņa ēdieniem, it īpaši cildinot gardos piena virumus (zupas) un par vairākām te uz vietas gatavotām saldējumu šķirnēm. Saldējums svētdienās bija dabūjams arī netālu no piena krodziņa, Mednieku klubā uz Rīgas ielas. Bet tas jau cits stāsts.
