- Pievienoja: 26.11.2024, Arta Rozīte
- Sagatavoja: Germans Ļebezovs
- Organizācija: Valmieras muzejs
Livonijas karš (1558-1583) ilga divdesmit piecus gadus. Cīņā Livonijā (mūsdienu Igaunijas un Latvijas teritorijas) iesaistījās vairākas lielvaras: Krievijas (Maskavas) cariste, Lietuvas lielkņaziste, no 1569. gada Polijas-Lietuvas valsts jeb Žečpospolita, Zviedrijas un Dānijas karalistes. Ieilgstot Livonijas karam, visas valstis bija ekonomiski novājinātās. Dažas no tām diplomātiski vienojās kopīgai sadarbībai, lai iegūtu pārspēku kara laukā. Tā, piemēram, Krievijas caristes sabiedrotā bija Dānijas karaliste.
Tika sadalītas ietekmes sfēras, kas noteica, ka uzvaras gadījumā Dānijas karaļa Frederika II (Frederik II, 1549-1583) brālis hercogs Magnus (Magnus, 1540-1583) kļūtu par Livonijas zemju karali, bet būtu pakļauts Krievijas pirmā cara Ivana IV Bargā (Ivan IV, 1530-1584) gribai. Daudzas Livonijas pilsētas atrādās Polijas-Lietuvas pakļautībā, tāpēc 1577. gada vasarā, Krievijas cars personīgi vadīja karaspēku uz Livoniju. Sākumā ieņemot Alūksni, Ludzu, Rēzekni un Daugavpili.
Bija zināms, ka krievi ņem gūstā sievas un bērnus, aizvedot tos uz Krievzemi, kā arī nežēlīgi izrīkojās ar tiem, kuri spītīgi stājās pretī Krievijas caram. Krievijas caristes sabiedrotais, Dānijas karaļa brālis un Ivana IV māsīcas meitas vīrs hercogs Magnuss, tika nozīmēts ieņemt Cēsis, un Gaujas tuvumā esošās pilsētiņās, kamēr cars ar armiju iekaroja Livonijas austrumu teritorijas.
Hercogs Magnus rīkojās viltīgi, bez cara ziņas, neieņēma pilsētas ar uguni un zobenu, bet nosūtīja vēstules Livonijas pilsētiņām. Tajās tika teikts, ka liela armija, Krievijas cara vadībā, iebrukusi Livonijas zemē. Hercogs aicināja padoties viņam kā cara sabiedrotajam, lai nesaskartos ar krievu nežēlastību. Tāpēc daudzas pilsētiņas: Rūjiena, Burtnieki, Rauna, Smiltene, Trikāta, Cēsis un citas apdzīvotas vietas, izvēlējās padoties hercogam. Cerot, ka padošanās cara Ivana IV sabiedrotajam glābs no cara armijas cietsirdības. Baiļu vadīti, Valmieras pilsētas tirgotāji apcietināja Polijas-Lietuvas vietvaldi Valmierā Aleksandru Poļubenski (Aleksander Polubinski, 1608-?), un nodeva to cara sabiedrotā rokās.
1577. gada 31. augustā, Ivans Bargais ar armiju sasniedza Cēsis. Zinot par cara slikto slavu, Cēsu iedzīvotāji neļāva armijai ieiet pilsētā, un pretojās Krievijas cara gribai. Cars nežēlīgi sodīja vietējos par nepakļaušanos, nopostot pilsētu, kā arī apcietināja hercogu Magnusu, kurš rīkojās patvaļīgi, ieņemot pilsētas ar viltu, nomelnojot caru un viņa armiju. Paralēli notikumiem Cēsīs, dažas dienas iepriekš, 28. augustā, cars nosūtīja savu karavadoni Bogdanu Beļski (Bogdan Belski, ?-1611) uz Valmieru karavīru pavadībā. 1577. gada 3. septembrī karavadoņa Beļska pulks sasniedza Valmieru. Hercoga Magnusa pārstāvjiem tika pieprasīts satikt Krievijas cara armiju ārpus pils mūriem. Nezinot par notikumiem Cēsīs, 70 vīri izjāja sagaidīt savus sabiedrotos. Ivana IV armija, Bogdana Beļska vadībā, atbruņoja, ielenca un nogalināja Valmieras aizstāvjus. Valmieras pilsēta bija spiesta padoties.
Ieņemot gan Cēsis, gan Valmieru, cara armiju ieguva nedzirdēti lielas bagātības, kuras apkaimes iedzīvotāji bija paglābuši aiz pilsētu mūriem, baidoties no izlaupīšanas. Cars neriskēja doties uz labi nocietināto Rīgu, jo nebija pārliecināts par iespējamo uzvaru. Pēc Cēsu pakļaušanas, viņš nolēma iegriezties Valmierā. Pilsētā notika lielas dzīres, kurās cars ar saviem cīņu biedriem svinēja karagājiena uzvaras.
Cars Ivans IV savu nežēlību un augstprātību bieži argumentēja ar teoloģiska rakstura pamatojumiem. Cars arī savas uzvaras pamatoja, kā Dieva gribu, bet zaudējumus, kā Dieva sodu. Piemēram, pie luterāņu baznīcu durvīm Livonijā viņš piestiprināja savus vēstījumu vācu valodā, lai to saprastu vietējie iedzīvotāji. Arī būdams Valmierā, pie Svētā Sīmaņa baznīcas durvīm atstāja ziņu, kurā bija teikts: “Mani sauc Ivans Vasiļjevičs, un es pārvaldu par daudzām zemēm, kas ietvertas manā titulā. Es esmu labs kristietis un pielūdzu īsteno svētā Pāvila mācību kā mācīts no saviem vecākiem, un ko pielūdz maskavieši, kuri kalpo man. Es esmu krievu valdnieks no manas dzimšanas, es neesmu lūdzis vai pircis sev titulus, es neesmu atkarīgs ne no viena, jo mans cars ir Jēzus Kristus”.
Pēc svinībām Valmierā, cars pilsētā atstāja sev uzticamu garnizonu, ka arī pareizticīgos mācītājus. Tā cerēdams uzturēt te savu varu un pievērst ļaudis pareizticībai. Cara personīgais karagājiens Livonijā bija beidzies ar svinībām Valmierā.
Pēc divdesmit piecu gadu ilgā Livonijas kara (1558-1583), Krievijas cariste bija novājināta, tāpēc 1581. gadā tika noslēgts miera līgums ar Polijas-Lietuvas valsti. Kā rezultātā Krievijas cars atteicās no iekarojumiem Livonijas teritorijā, nespējot nostiprināt savas politiskās ambīcijas Baltijas reģionā.
