Liene Rokpelne. Senākā koka ēka Valmierā

Last changed on Ot, 20/04/2021 - 12:04

Pievienots: 20.04.2021.

Autors: Liene Rokpelne

Organizācija: Valmieras muzejs

 

Šķiet ar Valmieras vēsturi ir tāpat kā ar teicienu par Rīgas attīstību: “Tā nekad nebūs gatava!”

Pat brīžos, kad šķiet – par šo tēmu jau nu gan vairāk neko nevar uzzināt – te hop, jauni fakti, jaunas iespējas, sīkas drumstalas vai radikāli pretēja informācija, paver jaunu skatu uz it kā sen zināmām lietām. Šoreiz tas noticis pateicoties sadarbībai ar būvvēsturnieku dr. arch. Ilmāru Dirveiku. Viņa vadībā veiktā izpēte, sniegusi būtiskus papildinājumus Valmieras senākās koka ēkas stāstā. Šķiet tik pašsaprotami, ka “Vecā aptieka” ir vecā aptieka. Bet, ja paskatās uz šo lietu korektāk, tad tā ir tikai daļa no stāsta un ēkas nozīmīgums meklējams vēl kur citur.

 

Pils teritorijā sākās jauna dzīve

Valmieras mūra pili iznīcināja Ziemeļu kara laikā. Palika vien drupas. Līdzšinējo varas simbolu neatjaunoja un pils teritorijā sākās jauna dzīve. Izmantojot pils mūrus par pamatiem, teritorijā pakāpeniski parādījās dzīvojamās ēkas un dārzi.,

 

Ēkas 1735./1736. gada konstrukcijas ar jumta dēļu segumu. Zem spārenīcas izvirzīti profilēti dziedru (siju) gali. Ēkas būvkonstrukcijas, grīda un griesti stiprināti ar koka tapām. Arhitekta Ilmāra Dirveika zīmējums

 

Pirmo dzīvojamo māju uz pilsdrupu pamatiem ziemeļu pusē uzcēla 1735.–1736. gadā. Tā celta no priedes guļbaļķiem ar krusta pakšiem. Ēku apsildīja ar manteļskursteni. Mājas īpašnieks bija ķirurgs Johans Nikolajs Švarcs (Johann Nikolai Schwarz). Nav precīzi zināms kad un kāpēc Švarcs savu īpašumu pārdeva. Iespējams to izdarīja viņa atraitne, kad 1752. gadā ķirurgs mira, bet varbūt tas notika vēl Švarca dzīves laikā.

Ķirurga Švarca namu pārdeva vēlākajam Valmieras baznīcas draudzes priekšniekam Johanam Mihaelam Dolem (Johann Michael Dollée, arī Dohlé). Doles īpašumā tā palika līdz 1756. gada februārim. Kādam nolūkam Dole ēku pirka un kādēļ tik ātri pārdeva, vēl nav noskaidrots.

 

Likums atļauj privātas aptiekas pilsētās

Vācu izcelsmes aptiekārs, Maskavas slimnīcas ārsts Johans Volrāts Reihenavs (Johann Vollrath Reichenau) 1755. gada beigās saņēma atļauju ierīkot aptieku Valmierā. Par aptiekas vietu viņš izvēlējās J. M. Dolem piederošo dzīvojamo māju. Tā atradās pilsētas centrā, netālu no rātsnama, tirgus laukuma un baznīcas, kur visvairāk apgrozījās pilsētnieki un iebraucēji. Līdz ar Reihenavu ģimenes ierašanos, Valmierā 1756. gadā atvēra pirmo aptieku un tuvumā esošajā nogāzē izveidoja ārstniecības augu dārzus.

 

Nogāzē mājas ziemeļu un ziemeļaustrumu pusē redzami aptiekas dārzi. J. K. Broces zīmējums, 1799. gads

 

Vecā un Jaunā aptieka

Kopš pirmās aptiekas atvēršanas tā no paaudzes paaudzē nonāca Reihenava pēcnācēju rokās – sievas, dēla, mazmeitu, znota, mazmazmazdēlu u.t.t. Aptieka un dzīvojamā māja tika paplašināta. Viss attīstījās.

Pārmaiņas aptieka un tai pietuvinātās personas piedzīvoja 19. gs. vidū. Pilsēta auga un līdz ar to arī pieprasījums pēc dažāda rakstura precēm – tai skaitā medicīniskām. Rāte nolēma, ka ar vienu aptieku pilsētā nepietiek. Neraugoties uz aptiekāra Johana Kristofa Maršnera (Johan Christoph Marschner) iebildumiem, 1858. gadā Valmierā atvēra otru pilsētas aptieku. Lai aptiekas atšķirtu, pilsētnieki tās sāka dēvēt par “Veco aptieku” un “Jauno aptieku.” Tā 102 gadus pēc Reihenava aptiekas atvēršanās, tā ieguva nosaukumu “Vecā aptieka.”

Šis aptiekas apzīmējums saglabājās, neskatoties uz vairākām īpašnieku maiņām un pāriešanu pilsētas īpašumā 1912. gadā. Par “Veco aptieku” to turpināja dēvēt gan, kad aptiekā uz laiku paralēli darbojās bērnu dārzs, gan pēc 1965. gada, kad aptieka ēku pameta. Pat tad, kad visā ēku kompleksā iekārtoja dzīvokļus vai Valmieras muzejs 1979. gadā pārņēma namus savā apsaimniekošanā.

“Vecās aptiekas” nosaukums ir saudzis ar ēku, neskatoties uz to, ka funkcijas tajā ir vairākkārt mainījušās. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka ēku cēla kā dzīvojamo māju, ka tai bijušas arī citas funkcijas – ne tikai aptiekas. Dzīvodami ar domu, ka tā ir senākā koka ēka Valmierā, nenojautām, ka tā ir specifiskā stilā celta guļbaļķu ēka ar krusta pakšiem. Tāda citās Latvijas pilsētās nav atklāta!

Pašlaik, pēc apšuvuma, jumta seguma noņemšanas, ēkas izskats var likties negaidīts un satraucošs. Tomēr tieši pārbūve, arhitektoniskā izpēte ļāvusi noskaidrot precīzas ziņas par ēku kompleksa attīstību un to, cik daudz ir saglabājies no nama pirmsākumiem. Precizēt informāciju par celšanas gadu, izmantotajiem materiāliem, ēkas krāsojumu, utt. Pat noskaidrot precīzu bēniņu istabas izbūves gadu un to, ka romantizētais kārniņu jumts iepriekš šai ēkai nav bijis. Sākotnēji tai bija koka dēļu jumts. Vēlāk 20. gs. 30. gados jumta segumu – papi – nomainīja ar skārdu.

Līdztekus arhitektoniskai izpētei, notika arī vēsturisko faktu precizēšana. Tostarp par ēkas senākajiem īpašniekiem.

 

“Mūra ēkas” atjaunošanas sākums, rekonstruējot zelmiņus un jumtu. Foto: I. Opmanis. 1988. g. Avots: VINM Inv. Nr. 48865_30_114

 

Mūsdienu trīs ēku kompleksā sākotnēji bija tikai senākā Valmieras koka ēka, kas atrodas centrā (1) un atejas mājiņa (kuru vēlāk iebūvēja 3. piebūvē). Laikā no 1799. līdz 1829. gadam mājas dienvidrietumu stūrī uzcēla nelielu ugunsdrošu mūra ēku (2). Tajā, iespējams, izgatavoja zāles. 20. gs. 90. gadu sākumā Valmieras muzeja darbinieki to nodēvēja par “Rozā namiņu.” Kā trešo laikā starp 1829. un 1858. gadu uzbūvēja apkurināmu koka ēku. Tur, iespējams, atradās kalpotāju dzīvokļi (3). Vecākajai ēkai 19./20. gs. mijā ziemeļu pusē izbūvēja piebūvi no ķieģeļiem (4).

Senākās koka ēkas komplekss. 2015. gads. Foto fragments: R. Sarelainens