- Pievienoja: 12.02.2025, Arta Rozīte
- Sagatavoja: Germans Ļebezovs
- Organizācija: Valmieras muzejs
Līdz ar Napoleona karu (1796 – 1815) noslēgumu un dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemē (1817) 19. gadsimta sākumā sākās strauja Valmieras pilsētas ekonomiskā attīstība, kuras laikā strauji palielinājās pilsētas iedzīvotāju skaits. Pieaugot cilvēku jeb nodokļu maksātāju skaitam, iesākās arī Valmieras pilsētas attīstība modernajos laikos.
Valmieras pilsētas ielas bija tīras un kārtīgas, ielu segumu sedza bruģis, kas atradās gandrīz visā pilsētā, arī mājas bija labiekārtotas, daudzām bija piemājas dārzi. Pilsētai piederēja vairāk nekā 600 desetīnu zemes (viena desetīna – 1,0925 hektārs, skat. tabulā):
| Zemes platība | Desetīnas | Hektāri |
| Aizņēma celtnes | 1.83 | 2 |
| Upes, ceļi un purvi | 3.85 | 4.21 |
| Smiltis | 9 | 9.83 |
| Dārzi | 14.5 | 15.84 |
| Siena lauki | 80 | 87.4 |
| Pilsētas ganību lauki | 133.5 | 145.85 |
| Aramzeme | 155.75 | 170.75 |
| Mežs | 201.5 | 201.5 |
| Kopā | Vairāk par 600 | Vairāk par 655 |
19. gadsimta sākumā Valmierā kopumā atradās vairāk nekā 90 ēkas. Publiskām (valsts) vajadzībām bija paredzētas trīs mūra un viena koka ēka, bet pilsētas un sabiedriskajām vajadzībām – sešas koka ēkas. Privātīpašumā atradās astoņas mūra un 73 koka ēkas, tai skaitā luterāņu, Svētā Sīmaņa mūra baznīca, kas bija celta 13. gadsimtā, kā arī viena pareizticīgo koka baznīca, kas tika atklāta 1847. gadā. Pilsētā bija arī cietums, kas bija labiekārtots un atradās vienā no valstij piederošajām mūra ēkām.
Iedzīvotāju skaits pakāpeniski pieauga. 1821. gadā Valmierā dzīvoja 529 cilvēki, bet 1847. gadā pēc maģistrāta (pilsētas) datiem Valmierā dzīvoja 531 vīrietis un 667 sievietes – kopā 1192 cilvēki. Vēlāk, 1851. gadā, Valmierā dzīvoja 549 vīriešiem un 671 sieviete – kopā 1220 cilvēki. Pilsētas pārvalde sastāvēja no viena pilsētas vadītāja, diviem padomdevējiem, sekretāra, jurista un kancelejas ierēdņa. Būtisku uzmanību pilsētas pārvalde veltīja izglītības, medicīnas un sociālo jautājumu kārtošanai.
1848. gadā Valmieras apriņķa skolā strādāja trīs skolotāji, mācot 43 skolēnus. Pamatskolā mācīja viens skolotājs, mācot 51 skolēnu. Bija arī viena privātā mācību iestāde zēniem, kurā strādāja astoņi skolotāji, apmācot 17 zēnus, kā arī trīs privātās mācību iestādes meitenēm, kurās strādāja septiņas skolotājas, apmācot 53 meitenes.
Valmieras pilsētas slimnīca bija labā stāvoklī, nodrošinot pakalpojumus gan turīgiem, gan mazāk turīgiem pacientiem. Nabagmājas Valmierā nebija, bet pēc pilsētnieku vēlmes bija nodrošināts interesants sociālās īres pakalpojums. Valmieras pilsētas pārvalde nodrošināja trūcīgo izmitināšanu privātos namos par noteiktu samaksu. 1848. gadā Valmierā šādā veidā bija izmitināti apmēram 30 trūcīgo iedzīvotāju. Viņus uzturēja par pilsētnieku ziedojumiem, ienākumiem no pārkāpumu (soda) naudas samaksas, kā arī summas, kas bija paredzētas no namu izīrēšanas ienākumiem.
Neskatoties uz iedzīvotāju skaita pieaugumu, Valmieras pilsētas tirdzniecība un amatniecība bija noplakusi. 19. gadsimta sākumā, saskaņā ar Vidzemes noteikumiem, visa tirdzniecība notika pilsētās. Jebkāda veida pārpirkšana Vidzemes teritorijās bija aizliegta, un tā rezultātā zemnieki bija spiesti tirgoties pilsētu tirgos. Kategoriski tika aizliegts pārpirkt preces no muižniekiem, tā nodrošinot tirdzniecību tikai pilsētās. Tāpat pilsētās tirgotājiem bija aizliegts nogādāt preces zemniekiem, izņemot pilsētu vai īpašos gadatirgos noteiktos laikos, lai nodrošinātu godīgu tirdzniecību.
Faktiski pilsētu tirgotāji nodrošināja pilsētu ekonomisko attīstību, jo tirgotāji no zemniekiem iepirka linus un dažāda veida labību. Bet zemnieki pilsētu tirgos un gadatirgos varēja iegādāties sev nepieciešamās preces: sāli, siļķes, dzelzi, ādas, tabaku u. c. Situācija mainījās 1810. gadā, kad Krievijas impērijā tika pieņemts likums, saskaņā ar kuru zemnieki drīkstēja iegādāties tā saucamās “zemnieku preces” lauku teritorijās. Tā radās jauna sociāla kārta – zemnieki – tirgotāji –, kuri pakāpeniski izkonkurēja pilsētu tirgotājus. 1824. gadā zemniekiem – tirgotājiem piešķīra arī beznodevu tirgošanās privilēģijas ar tā saucamajām “zemnieku precēm”. Pilsētu tirgotāji, it īpaši no mazpilsētām (Limbažiem, Valkas, Cēsīm, Vīlandes, Valmieras), nespēja konkurēt ar zemnieku – tirgotājiem. Valmieras apriņķī bija 19 patstāvīgie zemnieki – tirgotāji, kas negatīvi ietekmēja Valmieras pilsētas ekonomisko attīstību, jo, saskaņā ar Valmieras pilsētas vadības ziņojumu, pilsētā trūka preču daudzveidības un kapitāla. 1843. gadā pilsētā bija 19 pilsētas tirgotāji, kuru kopējais kapitāls nepārsniedza 45 600 sudraba rubļu, pakāpeniski arī samazinājās tirgotāju skaits pilsētā. 1843. gadā Valmierā bija 19 dažādi amatniecību arodi – kopumā nodarbinot 43 meistarus. 19. gadsimta sākumā Valmierā nebija ne fabriku, ne arī rūpnīcu. Valmierā lielākoties pelnīja no dažādiem īres un akcīzes ieņēmumiem (skat. tabulu).
1851. gada Valmieras pilsētas ieņēmumi (sudraba rubļos)
| Ieņēmumi no Jāņmuižas un citiem nekustamajiem īpašumiem | 500 |
| Izmitināšanas un pilsētas nodevas | Līdz 800 |
| Aizdevuma procenti | Vairāk par 200 |
| Īres un akcīzes nodevas | Līdz 2000 |
| Citi ieņēmumi | – |
| Kopā | Līdz 4315 |
1851. gada Valmieras pilsētas izdevumi (sudraba rubļos)
| Atalgojums pilsētas ierēdņiem | 1100 |
| Valsts akcīzes nodeva | 825 |
| Telpu īre, apgaismošanas, ēku celtniecība, ēku remonts, u. c. | – |
| Kopā | 3 945 |
Piezīme: Statistikas dati tika ņemti no Krievijas armijas ģenerālštāba aprakstiem par situāciju Vidzemes guberņā 19. gadsimta pirmajā pusē.
