Edmunda Ozoliņa savāktie spokus stāsti un citi folkloras materiāli.
Edmunds Ozoliņš
“Dīvainas un neizprotamas lietas un parādības cilvēku dzīvē”
1984. gada 2. janvārī
Ievada vietā (fragments)
Kādreiz jaunībā vairākkārt dzirdēti spoku stāsti, bet tiem tolaik nepiegriezu sevišķu vērību, kaut arī interesēja. Tajos klausoties, jocīgi baiļu tirpuļi staigāja pa miesu, radās īpatnējs baiļu pārdzīvojums. Bet nu iznācis, ka jau daļēji piemirstiem spoku stāstiem pievēršos par jaunu, pie kam – jau man pāri pusmūžam. Uz to mani mudinājuši vairāki iemesli. Pirmkārt gadījās atkal dzirdēt šāda rakstura stāstus, kuri no manu gadu un dzīves pieredzes pakāpes ieguva jaunu vērtējumu un attieksmi. Šoreiz šādām parādībām pieeju vērtējoši, kritiski. Tās radīja interesi un no jauna lika atcerēties sen dzirdētos apgalvojumus par cilvēka, resp. tā gara, dvēseles aizkapa jeb pēcnāves dzīvi. Otrkārt, uzmanība šīm problēmām tika saasināta dzirdot, ka pa radio mūsu dienās (apm. 1981. g), mūsu rep[ublikas] ārsts – psihiatrs (uzvārdu neatc.) raidījumā jaunatnei “Dzirkstele” izsaka domu, ka nekur un nekad nav pierādīts, ka tāda aizkapa dzīve neeksistē. Un, lasot ikmēneša biļetenā “Jaunās grāmatas” (1983. g.) aprakstu par padomju žurnālista vērojumiem Indijā, manu uzmanību saistīja sekojošs teikums: “Šāda tendence ir saprotama, jo, cik gan ir tādu divdesmitā gadsimta cilvēku (pat fanātiski ticīgo ļaužu vidū), kuri ne visai drošās aizsaules dzīves labā būtu ar mieru ziedot visu savu pasaulīgo eksistenci.” …
… Manas novērošanas pamatā ir cilvēku aptauja. Pozitīvas atbildes gadījumā ņemu vērā paša stāstītāja psihisko stāvokli notikuma laikā. Manās aptaujās izslēgtas sarunas ar garīgi slimiem. Ņemta vērā reliģiozu cilvēku savdabīgā uztvere. Bez tam precizēju gada laiku, diennakts stundu, apgaismojumu, vēju un citus fiziskas dabas faktorus. Ņemtas vērā arī jokdaru izdarības jeb gluži nevainīgu cilvēku līdzdalība notikumā. …
[Norādes, kas palīdz orientēties “Dīvainas un neizprotamas lietas un parādības cilvēku dzīvē” rokraksta burtnīcā.]
… Turpmāk, aprakstot cilvēka atstāstīto notikumu, stāsta sākumā, kā virsrakstu, lieku stāstītāja vārdu, uzvārdu un vecumu (aptuvenu), un tālāk lappuses labā malā attiecīgās parādības raksturu jeb ar kādiem maņu orgāniem tā novērota. Visbiežāk sastopamo, ar dzirdi uztveramo parādību aprakstam lieku Nr. 1. Nākošie pēc biežuma ir vizuālie novērojumi – tiem lieku Nr. 2. Un kā pēdējo jāmin jušanas nervu uztvertās parādības t.i. Nr. 3. Aprakstītie interesantākie sapņi un cita veida parādības nav numurētas, bet atzīmētas ar burtiem S (sapņi) un P (pārējie notikumi).