Atmiņas par Jaunvāles 4-gadīgo pamatskolu un kultūras dzīvi pagastā

Last changed on Pr, 06/04/2020 - 11:52

 

Atmiņas par Jaunvāles 4-gadīgo pamatskolu

 

Vispirms īsumā par sevi un kā es nokļuvu Jaunvāles pamatskolā.

1929. gadā beidzu Rīgas Skolotāju institūtu ar labu diplomu un ierakstu institūta beigšanas apliecībā “Ieteicama kā dziedāšanas skolotāja”. Vakantas skolotāju vietas toreiz izsludināja laikrakstos. Pastāvēja tāda kārtība, ka no sabraukušiem vietas meklētājiem skolas padome izraudzījās 2 kandidātus, no kuriem vienu ievēlēja vietējā pagasta padome. Arī es pabraukāju uz vēlēšanām šur un tur. Visur uz savu dokumentu pamata nokļuvu kandidātos, bet galīgo izvēli arvien izšķīra pazīšanās, un es braucu atpakaļ uz Rīgu, lai turpinātu darba meklēšanu. Atsevišķos gadījumos mani norīkoja kā vietas izpildītāju uz īsāku vai garāku laiku. Visilgāk – pusotru gadu, nostrādāju kā vietas izpildītāja kara dienestā iesaukta skolotāja vietā Kocēnu pagasta 6-gadīgajā pamatskolā. Tur jau paspēju darbā iedzīvoties, bet, kad atgriezās pastāvīgais skolotājs, nokļuvu atkal bezdarbniekos un turpināju braukt uz vēlēšanām. Tā arī nonācu Jaunvāles pagastā bez īpašām cerībām uz ievēlēšanu.

 


Pa kreisi: 
Elvīra Brīvkalne ap 1929. gadu. (Foto no Annas Vītolas personīgā arhīva)
Pa labi: Jaunvāles pamatskola. 20. gs 30. gadi. (Foto no Annas Vītolas personīgā arhīva)

 

Tomēr notika brīnums. Lielākas cerības uz vakanto vietu, likās, bija vietējai - Galkinai (Saviniha) Staušu rentnieka meitai. Otra, kam cerības tikt ievēlētai, tātad, arī pazīstama kā rezerves skolotāja Bērziņa, kura Jaunvāles pamatskolā bija nostrādājusi veselu mācību gadu. Skolas padome noraidīja Galkinu. Skolas pārzinis izraudzījās par kandidātiem Bērziņu un mani uz dokumentu pamata kā otru kandidātu, gluži svešu. Pagasta padomē, atspēlēdamies par Galkinas noraidīšanu skolas padomē, vairākums noraidīja Bērziņas kandidatūru, kuru vislabprātāk vēlējās ievēlam skolas padome. Pirmajā balsošanas reizē balsis dalījās uz pusēm, bet, tā kā skolotājs bija jāievēl, balsošanu atkārtoja un vienbalsīgi izšķīrās par manu ievēlēšanu. Te bija kaut kas no demokrātijas. Parasti vēlēšanās iznākums jau iepriekš bija zināms, un svešie pretendenti velti tērēja laiku un naudu braukādami uz vēlēšanām. Pateicos pagasta padomei par dāvāto uzticību. Solīju censties to attaisnot. Pagasta vecākais man lika pie sirds kora lietu – arī to apsolīju.

 


Elvīra Brīvkalne savā dzīvojamā istabā Jaunvāles pamatskolā. 20. gs 30. gadi. (Foto no Annas Vītolas personīgā arhīva)

 

Skolā man ierādīja augšistabu ar logu uz ziemeļu (kūts) pusi, bet pie loga ar savu galotni priecēja veca bumbiere (sevišķi ziedēšanas laikā). Nevaru teikt, ka mani saņemtu viesmīlīgi. Istaba bija netīra, piemētāta ar papirosu galiem. No mēbelēm bija gulta, galds un vecs, ciets dīvāns, kāds krēsls. Atsēdos uz sava drēbju groza un nevaru teikt, ka jutos labi. Pirmo nakti pavadīju uz vecā dīvāna, otrā dienā lūdzu skolas apkalpotāju piebāzt man cisu maisu, kaut cik pietīrīju istabu – bija jāsāk dzīvot un strādāt.

 

Skolā bija 2 klases telpas: viena liela ar stabu vidū, otra – mazāka. Lielākajā klasē bija iebūvētas skanīgas ērģeles pilnā kārtībā ar pedāļiem un pāris reģistriem, un ērģeļu platumā neliels paaugstinājums, kas noderēja arī kā skatuve. Strādājām 2 skolotāji, katrs ar 2 klasēm. Lielajā klasē novietojās 1. un 2. klase, mazajā – 3. un 4. klase. Apkalpotāja gatavoja pusdienas no bērnu vecāku pievestiem produktiem. Man uzdeva vadīt šo “kopgaldu”. Pārējās ēdiena reizes bērni ieturēja pie savām produktu lādītēm. Man nebija ne jausmas par šāda uzdevuma izpildīšanu, un sākumā viss gāja pašplūsmā.

 

Nākošā vasarā tūlīt pieteicos mājturības skolotāju kursos. Tur sarunās ar citiem “bēdu brāļiem” vienu otru atziņu arī guvu. Tā, piem., neskaitot produktu normas, ko pieveda vecāki, viņi labprāt piemaksāja 20 santīmus nedēļā. Par šo naudu varēja iegādāties papildus produktus pilsētā un turpmāk gatavot bērniem arī siltas vakariņas. Tas nepatika skolas apkalpotājai, bet, kad panācu no pagasta puses nelielu piemaksu apkalpotājas algai, viņa šo papildus pienākumu uzņēmās labprāt.

 

Klasēs arī bija jāveic dažādi tīrīšanas darbi. Man bija neērti rīkot šo veco cilvēku. Tad nu mēs ar bērniem iztīrījām visus rorus, aizskapes no tur sabāztiem papīriem, noslaucījām tos utt. Tas bērniem nāca tikai par labu – viņi vairs nebāza nevajadzīgos papīrus kur pagadās.

 

Skolas pārzinis (Polikarps) bija vecs vīrs, un viņš pašā sākumā mani brīdināja: “Mums nebūs grūti, ja paši sev šīs grūtības neuzliksim”. Saproti nu kā gribi. Par mani viņam bija tāda doma, ka tie, kas skolas beiguši ar pieciniekiem, praktiskā dzīvē izrādās nemākuļi. Pašam viņam bija grūtības ar disciplīnu. No sākuma viņš mani mēģināja bremzēt, bet, kad tas nelīdzēja, tad atļāva pilnu vaļu, jo laikam jau saprata, ka mans nolūks ir tikai darīt skolai labu. Pats viņš ļoti baidījās no sabiedrības domas un tā šad tad gadījās, ka es atteicos parakstīt skolēna apliecību, ja viņš nepamatoti (apkārtējo ļaužu spriedumam pakļaujoties) gribēja pazemināt attiecīgam skolēnam atzīmi uzvedībā vai arī kādā priekšmetā.

 

Skolēnu mums bija daudz, ap 70. Bez tuvāk dzīvojošiem nāca no trikātiešiem (Zaltēm, no Aizupes Laužiem, Mantkalniem, Ezīšiem, Lācīšiem, Naudiešiem, Vētrām), no Brenguļiem (Saulīte, Zariņi no Mežītēm, Eberhardi, Ķempji, Vīganti, Mežītes A. Z., Zvireda, Bubi), no Jaunvāles (Dreimaņi, Nīgaļi u.c.). Mani tikai pārsteidza lielais neapdāvināto bērnu skaits. Bija pat debīli, kam nevarēja vienkāršu četrrindi iemācīt. Bija arī apdāvināti un centīgi: Saulīte Maiga, Mihailovs, Rozenbergs H., Polikarps Ojārs, Nīgalis Juris(?), Eškins J., Laurs Elmārs, Svitka Jānis, Markovi Jānis un Pēteris, Birzgaļu Maiga, Lankaižu Eberhardi Jānis un Pēteris, Šmits Arvīds, Zicmaņu Dagmāra, Nīmanis Jānis. ...

 


Jaunvāles pamatskolas audzēkņi ar skolas pārzini [?] Polikarpu un skolotāju Elv. Brīvkalni skolas pagalmā. 20. gs 30. gadi. (Foto no Annas Vītolas personīgā arhīva)

 

Mans ideāls bija mācīt matemātiku un dziedāšanu. Pie matemātikas maz tiku, bet pie dziedāšanas gan. Mācīju jaunākās klasēs rēķināšanu, latviešu valodu, apkārtnes mācību, rokdarbus meitenēm, vecākās klasēs – latviešu valodu, dabas zinības un visās klasēs zīmēšanu, dziedāšanu un, protams, arī vingrošanu. Bija man arī mazs trīsbalsīgs skolēnu korītis. Pārējos priekšmetus mācīja pārzinis.

Pie mums uz revīziju reizēm iegriezās Valmieras apriņķa inspektors Rudzītis. Manā stundā par zilo vizbuli (palazdeni) izcēlās skolēnu strīds ar inspektoru. Inspektors teica, ka lazdas jau zied, bet alkšņi vēl nē. Skolēni apgalvoja, ka zied abi. Pusdienas laikā meitenes bija aizskrējušas uz mežmalu un atnesa inspektoram kā lietišķu pierādījumu alkšņu bārkstis. Inspektors bija sajūsmināts par bērnu aktivitāti. Iegriezās arī Trikātas draudzes mācītājs Lecmanis, kurš interesējās ne tikai par ticības mācības stundām, bet ienāca pie manis arī dziedāšanas stundā. Viņš mācēja noklausīties, netraucējot skolotāja labsajūtu. Cita starpā: Lecmaņa laikā 1935. gadā uzcēla skaisto Trikātas kapliču ar brīnišķīgu akustiku. Nācās tur dažos bēru gadījumos dziedāt. Tagad kapličai caurs jumst un Trikātas kolhozs, kaut arī skaitās bagāts, to nelabo. Žēl būtu, ja skaistā modernā celtne aizietu bojā.

Pēc stundām bija dažas brīvas stundas, bet pievakarē, t. sauc., mācamstundas. Dežurējām pārmaiņus. Tā kā mācīšanās notika mazajā klasē, patālu no manas istabas, tad šīs stundas pavadīju klasē, piepalīdzot tiem, kam ar mācībām gāja grūtāk, vai labojot burtnīcas. Tad sekoja vakariņu laiks un, kad bērni bija paēduši, gājām rotaļās lielajā klasē. Tās bērniem ļoti patika. Uz to laiku nāca pat tuvējie, kas skolā negulēja. Mainījām rotaļas ar mierīgākām, sēdošām un ar dziedāšanu.

Dažreiz, kad man bija brīvais vakars un sēdēju savā istabā domīga un sadrūmusi, bērni aicināja mani lejā vadīt rotaļas. Bija tāda “puķu rotaļa”, kad kāds no bērniem iedeva katram dalībniekam kādas puķes vārdu. Kad pienāca mana kārta – sirdspuķīte. Tas iepriecināja un atgriezos savā istabā atkal līdzsvarota.

Arī tāds notikums: Karnīte P. no Vagaļiem (tur daudz lazdu) salasījis kādā konfekšu kārbā riekstus un pasniedza to man ar vārdiem: “Še Tev ar, tanta, tikai to kastīti atdod man atpakaļ”. Kādreiz, kad biju saslimusi, un māte bija pie manis, pastiepās rociņa ar konfekti. Pati devēja aiz smalkjūtības iekšā nenāca (konfektes bija atvedusi māte, braucot no pilsētas). Nesa arī puķes pavasaros. Daudz sirsnības baudīju no skolnieku puses.

Man laimējās strādāt skolā, kad Jaunvāles pagasta vecākais bija V. Luste un darbvedis J. Broka. Abi bija ļoti pretimnākoši skolas vajadzībām. Tā Broka man pastāstīja, ka katru gadu skolas vajadzībām tiek paredzēti naudas līdzekļi, bet tie netiekot izmantoti. Man to vien vajadzēja dzirdēt, un es sāku darboties. Manu darbošanos tagadējā terminoloģijā varētu nosaukt par pārbūvi.

 

Sāku ļoti prozaiski. Lūdzu pagasta valdi skolas telpās iebūvēt atejas, kas līdz šim bija ārā. Gadījās, ka daži bērni saslima no aizturēta urīna, baidīdamies tumsā un aukstumā doties ārā. Šis lūgums tika nekavējoši izpildīts. Nākošais bija skolas veco, sagraizīto, bērnu augumam nepiemēroto skolas solu nomainīšana uz jauniem ērtiem soliem. Tos izgatavoja Smiltenē. Tāpat dabūju piekrišanu jaunai ēdamistabas iekārtai. Līdzšinējo bērnu lādīšu vietā amatnieks Opmanis pagatavoja ēdamgaldus, zem kuriem bija iebūvēti skapīši bērnu mājas produktu novietošanai. Tad sekoja bērnu gultiņu iegāde, ko veica skolas padome, līdzekļus iegūstot bazārā (1937. g.) Gultiņas veda no Rīgas (drāšu režģi ar metāla stiepļu galiem). Nevajadzēja vest gultiņas no mājas (blaktis). Lielākais un dārgākais pirkums bija klavieres 1935. gada janvārī. Tās bija vajadzīgas gan skolai, gan sabiedrībai pašdarbnieku sarīkojumiem. Skolas padomei nepietika līdzekļu – 600 latu. Te atkal izlīdzēja pagasta valde aizdevuma veidā. Klavieru iegādei kā lietpratēju pieaicinājām komponistu Ķepīti. Nopirkām Rīgā pie Neldvera (?) maz lietotu ļoti izturīgu ārzemju firmas flīģeli. Parāda segšanai rīkojām bazāru (speciāli braucu uz Trikātu mācīties, kā to darīt). Sabiedrība mūsu darījumu atbalstīja. Pirmais bazārs deva ap 400 latu ienākuma, un varējām tūlīt segt parādu pagasta valdei. Tas viss notika 1935. gada janvārī. Nākošo bazāru rīkojām jau pieminēto gultiņu iegādei 1937. gadā.

Remontējot klases, mūra sienas apakšējo daļu izlika ar finieri. Tas radīja mūra telpā zināmu mājīgumu, varbūt arī drusku siltumu. Remontu izdarīja J. Birzgalis (komunists – kā es viņu saucu). Viņa krāsošanas darbi klasē man sevišķi nepatika – bija ieturēti drūmi pelēkā tonī.

 

Brīvajā laikā pēc stundām bieži gājām uz tuvējo mežu. Tur egļu jaunaudzē bērni bieži spēlēja paslēpes. Dažreiz aizgājām arī līdz Sīļu pārbrauktuvei. Tur, dzelzceļa malā, meitenes lasīja zemenes un, savērušas tās zāles stiebriņā, ar zemenītēm apdāvināja arī mani. Bet puikas kāpelēja augstajās eglēs. Reiz, atceros, Jānis Nīmants bija uzkāpis pašā egles galotnē un sauca, ka redzot Gambiju. Arī ziemā staigājām pa mežu – bērni meklēja manām vajadzībām visskaistāko eglīti. Dažreiz gājām arī tālajās ekskursijās. Tajā dienā stundas nenotika. Es drusku baidījos no tām, jo pārzinis līdzi nenāca. Piemēram, uz Abula krastiem, uz Jēņa kalnu. Polikarps nāca līdzi tikai uz Ķenčiem, kur P. Brūvelis dāvināja skolai ābelīšu stādus, ko tad bērni pa kociņam nesa uz skolu, un mes iestādījām jaunu ābeļu dārzu blakus vecajam. Pagasts rīkoja meža dienas, kur arī skolnieki ņēma dalību. Iestādījām bērzu aleju no skolas līdz pagasta namam.

 

Kādu svētdienu sarīkoju braucienu uz bērnu rītu Dzērvītes skolā, kur viesojās aktieri ar bērniem interesantu programmu. Bērni ar vecāku atļauju dabūja pajūgus ar drošiem zirgiem. Un tā sešos pajūgos braucām. Aktieri bija stāvā sajūsmā par mūsu tāda veida ierašanos. Bija arī rotaļas skolotājas Krūmiņas vadībā.

Pirms un pēc skolas darba, apm. 2 nedēļas, nāca uz skolu tā saucamie “mazie bērni”. Tur nu gadījās, ka māte vedusi uz skolu caur mežu un ka viens otrs mājup ejot apmaldījās un bija jāpavada līdz mājām. Pa ceļam gadījās arī neparedzēta apstāšanās – pagrabi pie pagastmājas, izlīšana caur notekcauruli pie Vecbāģiem, apstāšanās pie Biruļa, kur aiz rudzu lauka ganījās arī kāds bullītis, un Birzgaļa kundze bažījās, ka neuzbrūk bērniem.



Jaunvāles pamatskola. 20. gs 30. gadi

 

Uz skolu veda kļavu aleja. Ap ēku ārpusi izveidojām apm. 1 metra platumā zālnienu, bet ēkas priekšpusē – trīsstūrainu puķu dobi, kur auga pojenes un fuksijas. Puķu stādus deva [nav salasāms - AV]. Gar abām malām puķu dobei gāja celiņi, kurus robežojām ar pazemu dzīvžogu. Tā kā šo darbu ar bērniem vien nespējām veikt, tad vecāki nāca talkā. Bērni mācījās zaļumus un stādījumus saudzēt, kā arī varbūt padomāt vēlāk par savas sētas sakopšanu.

Piedzīvoju arī skolas padomes pārvēlēšanas. Vecāku sapulcē Polikarps pieaicināja arī Jāni Burkinu kā Eberhardu bērnu aizbildni. Viņu arī ievēlēja skolas padomē. No iepriekšējās padomes sastāva palika Zīraps. Tas bija liels atbalsts, jo Burkins bija arī pagasta valdes loceklis. Tad arī mēs iepazināmies un daudzas lietas nokārtojām kopīgi, kā klavieru pirkšanu, gultiņu iegādi u.c.

Materiālu sagatavoja Anna Vītola

Īss ieskats Elvīras Burkinas (dz. Brīvkalne – Frīdenberga) dzimtas vēsturē un biogrāfijā

Elvīras vecāki nāk no Talsu apkārtnes. Māte Līze Krūmiņa (1876 - 1951) dzimusi Kārļa Krūmiņa ģimenē. Viņai māsa Marianna un brālis Andrejs, abiem kuplas ģimenes Talsu pusē.
Elvīras tēvs Kristaps Frīdenbergs-Brīvkalns (1867 – 1942) dzimis Engures pagastā. Jaunībā strādājis par matrozi uz tirdzniecības kuģiem, pratis arī kurpnieka amatu. Māte Līze strādājusi par istabeni barona Firksa ģimenē Valdgales muižā. Vecāki laulājušies Talsu baznīcā 1896. gada 25. februārī. Ģimenē bez Elvīras, vēl divas vecākas māsas - Katrīna (1897 – 1973) un Irma (1900 – 1952). Abas dzimušas Talsu apkārtnē. Īsi pirms Krievu – japāņu kara 1904. gadā Elvīras vecāki ar abām vecākajām meitām izceļojuši uz ASV. Tā tēvam izdevies izvairīties no iesaukšanas cara armijā uz 25 gadiem. Elvīra dzimusi 1908. gadā Mineapolē, Minesotas štatā. Kad ģimene 1910. gadā atgriezusies Latvijā, tā apmetusies uz dzīvi Talsu pilsētā, kur vecākiem piederējis maizes veikaliņš. Arī uzturoties Amerikā māte no rudzu miltiem cepusi maizi latviešu emigrantiem, jo tur pārdošanā bijusi tikai kviešu maize.

 

Otrs tālais ceļojums, šoreiz bēgļu gaitās, sācies 1915. gada rudenī, kad vācu armija okupēja Kurzemi. Līdz Līgatnei braukuši zirga pajūgā. Ilgāka uzturēšanās bijusi Varavas pilsētā Igaunijā, kur māte strādājusi par apkopēju bēgļu bērnu patversmē, un vecākā meita Katrīna šuvusi apģērbu latviešu bēgļu bērniem. Irma tad mācījusies skolā St. Peterburgā. Nākošā apmešanās vieta bijusi Maskava, kur arī Elvīra uzsākusi skolas gaitas. Tur piedzīvota revolūcija, oktobra apvērsums un bads. Tālākā ceļā uz Tomsku pazudusi visa bagāža, tādēļ visu nepieciešamo nācies gādāt no jauna. Tomskā Elvīra iestājusies Tomskas Marijinskas sieviešu ģimnāzijā, bet māsa Irma beigusi Tomskas ģimnāziju. Vecākā māsa Katrīna visā bēgļu ceļā bijusi īstā pelnītāja gan šujot, gan strādājot algotu darbu iestādēs.

 


Frīdenbergu-Brīvkalnu ģimenes foto, uzņemts Tomskā ap 1919. gadu. Fotogrāfijā: jaunākā, pa kreisi – Elvīra. Aizmugurē no kreisās: māsas Irma un Katrīna, sēž vecāki - Līze un Kristaps Brīvkalni-Frīdenbergi. (Foto no Annas Vītolas personīgā arhīva). Saglabājusies Elvīras liecība par mācībām turienes sieviešu ģimnāzijas 1. klasē un māsas Irmas atestāts par mācībām šajā ģimnāzijā no 1918. gada un tās pabeigšanu ar zelta medaļu 1919. gada maijā.

 

Nākošā un pēdējā apmešanās vieta Krievzemē – Vladivostoka. Tur noslēdzies dramatiskiem piedzīvojumiem pārpilnais bēgļu ceļš uz austrumiem. Tikai pēc Latvijas valsts nodibināšanas radās iespēja kopā ar Imantas pulka latviešu karavīriem sākt ceļojumu atpakaļ uz dzimteni. Preču – pasažieru tvaikonis “Daniid” atstājis Vladivostoku 1920. gada 22. martā un, piestājot Honkongā – 4 dienas, Singapūrā – 8 dienas, Kolumbo Ceilonā – 3 dienas, Suecā – 1/2 dienu, Port-Saidā - 5 dienas, Čatamā Anglijā - 11 dienas, remontējot kuģi turienes sausajā dokā, un Kopenhāgenā - 5 stundas, pēc 91 ceļā pavadītas dienas, 21. jūnijā sasniedzis Liepāju. Kopējais jūras ceļojums bijis apm. 25 000 km.

Latvijā ģimene apmetusies uz dzīvi Rīgā. Elvīra 1924. gadā beigusi Natālijas Draudziņas sieviešu ģimnāziju, bet no 1924. gada augusta līdz 1929. gada jūnijam mācījusies Rīgas Skolotāju institūtā, kura beigšanas apliecībā ir sevišķa piezīme “Ieteicama kā dziedāšanas skolotāja”.

1939. gadā apprecējusies ar Jaunvāles pagasta lauksaimnieku Vagaļu māju īpašnieku Jāni Burkinu.

Ziņas par Elvīras Burkinas (dz.Brīvkalnes-Frīdenbergas) skolotājas darba gaitām

No 1930. gada 24. februāra līdz 1931. gada 1. augustam – Kokmuižas pagasta 6-gadīgā pamatskola; (1931. gada oktobrī piedalījusies konkursā uz skolotājas vietu Rūjienas 6-gadīgajā pamatskolā, acīm redzot, neveiksmīgi; par to liecina saglabājusies Rīgas Skolotāju institūta direktora L. Bērziņa ieteikuma vēstule - AV)

No 1932. gada 1. septembra līdz 1938. gada 21. novembrim – Jaunvāles pagasta I pakāpes pamatskola;

No 1939. gada 1. janvāra līdz 1941. gada 1. jūnijam (Burkina) – Rīgas Imantas (22.) pamatskola.
Pēc II Pasaules kara Elvīva skolas darbā vairs neatgriežas.

 

Fragmenti no skolotājas Elvīras Brīvkalnes dienasgrāmatas. Annas Vītolas komentāri

Dienasgrāmata iesākta 1932. gada 19.septembrī, uzsākot darba gaitas Jaunvāles pamatskolā. Cempos. Tās ievadā šādas rindas:

“Kas grib iet pa zvaigžņu takām,

Mazgāts tiek iekš as’ru akām.”

19.09.1932

Kaut tak varētu reiz cilvēcīgi justies! To gaidu jau sen. Man ir tā kā stirnai, kam suņi dzenas pa pēdām: bail, no visa bail. Neesmu tālāk bijusi par tuvējo mežu – bailes iet tālāk. Bailes no suņiem, bailes no ziņkārīgiem skatieniem. Kāpēc esmu tāds Antiņš? Dvēselē jau es negribētu citāda būt, bet kāpēc mana dvēsele neprot slēpties aiz skaistiem, izveicīgiem vārdiem... . Ar bailēm un ziņkāri gaidu, kas no manas dzīves šeit iznāks.

20.09.1932

Šodien drusku spēlēju. Biju nemierā ar sevi. Es no visa varu tikai drusku. Traucē arī tas, ka vajadzīgs minējs (runa ir par nelielām skolas ērģelītēm – A.V.). Spēlējot atkal uznāca lielas bailes no “diriģēšanas”. Varbūt labāk būtu atteikties – bet solījums.

Kommentārs: Skolā jaunā skolotāja pārāk viesmīlīgi netika sagaidīta – ierādītā istaba prasīja pamatīgu tīrīšanu. Tas atkārtojās arī nākamajos mācību gados, atgriežoties no vasaras atvaļinājuma – kāds pa to laiku telpu bija apdzīvojis.

Spriežot pēc ierakstiem dienasgrāmatā, Elvīrai diezgan lielas pūles prasījusi iepazīšanās ar vietējo sabiedrību, iekļaušanās tajā. Pirmos mācību gadus viņa kontaktējās galvenokārt ar bijušo skolas biedreni Skaidrīti Skrīveli, kura bija atradusi darbu Sēļos, un darba biedreni no Koku (Kokmuižas) skolas Emmu Opmani. Taču viņa nepārtraukti ilgojās pēc īsta, sirsnīga drauga, kam varētu pilnībā atklāties un uzticēties. No vietējiem cilvēkiem Elvīrai tuvākas attiecības izveidojās ar Biruļu saimnieka Birzgaļa un pagastmājas darbveža Brokas ģimenēm.

 

Brīvlaikus Elvīra lielāko tiesu pavadīja Rīgā pie savas ģimenes. Tos viņa iespēju robežās izmantojusi teātra, operas un koncertu apmeklējumiem, kā arī, lai tiktos ar skolas biedriem rīdziniekiem. Vasaras brīvlaikos skolotājiem Rīgā tika organizēti dažādi kursi, kurus vajadzēja apmeklēt. Mācību laikā institūtā Elvīrai bijušas ciešas, draudzīgas attiecības ar ar klases biedreni Ilgu Lamberti, kura vēlāk kļuva par dziedātāju. Elvīra ļoti augstu vērtēja aktrisi Ludmilu Špīlbergu, operdziedātāju Mildu Brehmani-Štengeli, rakstnieci Annu Brigaderi. Kopš Skolotāju institūta laikiem viņai bija izveidojušās personīgas attiecības ar Zentu Mauriņu. Ar pēdējo iznāca tikties ne vienu reizi vien Mūrmuižas Tautas universitātē. Diezgan bieži Elvīra pēc padoma kā pedagoģijas, tā arī privātās dzīves jautājumos vērsās pie Elfrīdas Lauvas, kura bija ieguvusi izcilu izglītību franču valodas studijās Pēterburgā, filozofijas studijās Latvijas Universitātē un specializējusies psiholoģijā Vīnē. Ar E. Lauvu Elvīra iepazinusies, kontaktējoties ar Z. Mauriņu.

Pirmos mācību gadus, strādājot Jaunvālē, Elvīra aktīvi meklēja iespēju pieteikties konkursos uz skolotājas vietu kaut kur Rīgā vai tās apkārtnē.

28.08.1933

Brīvlaiks sen jau otrā pusē. Vai būs jābrauc atpakaļ uz Cempiem? Lūk, ap ko visas manas domas. Šogad tik daudz vakantu vietu, bet nav jau naudas, lai tās visas izbraukātu. Uz tālām vietām arī negribas braukt. Grūti iedomāties arī visas Cempu nejēdzības. Ja nu mani ievēlētu Pēterniekos? Bet, ko tik karsti vēlas, tas nemēdz notikt

Tur arī viņu neievēl.

Kommentārs: Acīm redzot, skolotājas atalgojums bijis visai pieticīgs. Par to liecina daži ieraksti:

15.10.1933

Gribu nopirkt mēteli. Tad nu atkal būs daudz parādu. Bet vajadzība taču ir.

19.12.1933

Šodien saskaitu savu naudiņu, un viņas atkal tik maz. Dzīvību jau vilkt var, bet vairāk arī nē. Tas arī drusku sāp. Dažbrīd vismaz gribētos ikdienu aizmirst.

Atkal Cempos:

05.04.1933

Mani šeit žņaudz un moka, Kaut jel es drīzāk tiktu prom! Šeit nav mana vieta, šeit vajag sabiedrisku darbinieku. Man nav šī sabiedriskā gara – ko es tur varu darīt? Teātra spēlēšana izjūk – tas kā laime, necerēta laime man nāk. [Elvīrai bija iedalīta loma lugā, kas viņai nepadevās – A.V.] Koris arī laikam vairs nesanāks. Kaut nu būtu mazdrusciņ siltākas attiecības ar bērniem. Tur man nav tā viegluma vai arī tā dziļuma, kas vajadzīgs.

Kommentārs: Vēlmi pamest Jaunvāles pamatskolu sekmēja darba apstākļi skolā un pārziņa Viktora Polikarpa attieksme pret skolas darbu. Polikarpa devīze: “Mums nebūs grūti, ja paši sev šīs grūtības neuzliksim”. Daži citāti no dienasgrāmatas šo attiecību ilustrācijai.

08.12.1932

Es neesmu tik dūšīga, kādu šeit vajadzētu. Es neprotu sevi aizstāvēt. Pārzinis pārmet – es strādājot uz savu roku. Jā, es jau zinu, ka nekad manu domu nepieņems, tāpēc es arī strādāju uz savu roku. Viņš, liekas, nemaz neatjēdz, cik daudz es strādāju, un nesaprot, ka es domāju tikai par bērniem un skolu. “Izcelties” - kam tad lai es še izceļos? - šeit, kur es kā dzīva aprakta.

17.09.1933

Dažas naktis negulēju. Domāju par Sprīdīti sakarā ar Annas Brigaderes piemiņu skolā. Kā gribētos te pastrādāt! Bet vai man atļaus?

01.10.1933

Vakar runāju ar pārzini par visām lietām. Šis pavisam mīksts, bet nekā tomēr nepanācu. Nekad šeit nebūs citādi, kamēr viņš šeit. Atļāva rīkot Brigaderes vakaru, kādu gribu.

14.10.1933

Jau tik daudz nepatikšanu bijis, ka, liekas, pietiktu visam gadam. Sprīdīti man aizliedza. Šodien atkal izrunāšanās par visādām lietām – bezjēdzīga. Ko var runāt ar tādu cilvēku, kam visi prāti sapinušies slinkumā un sievas brunčos? Es nezinu, kā lai aizvada šo gadu.

16.05.1934

Neaizmiegot vakar izdomāju, ka vajadzēs tomēr palikt šeit, lai neuzvarētu ļaunais. Jāmēģina noturēt līdzsvarā arī šī skola. Vai tad te lai bērni nekā neredzētu no skaistā? - Bet ja nu pietrūkst spēka?

Kommentārs: Strādājot skolā Elvīru nepamet sapnis par studijām. Šādā nolūkā viņa pašmācības ceļā cenšas apgūt latīņu valodu. Taču šis sapnis pamazām izplēn, jo nav cerību darbu skolā savienot ar studijām, kā arī naudas jautājums.

10.10.1934

Nu man iekārtots radio. Bet cik tad nu es to klausos? Visi vakari aizņemti. Dziedu ar meitām. Varbūt, ka iznāks arī kas. Tikai grūti panest Markavu Annas toni. Ceru, ka viņai apniks, ja nereaģēšu. Piektdien sākšu darbu ar puišiem. Kaut nu pietiktu spēka.

Kommentārs: Tā nu Elvīra pamazām iesaistās arī darbā ar kori.

18.10.1934

Ja nu gribētu, varētu tikt atpakaļ Kokmuižā. Var jau būt, ka vajadzētu riskēt. Bet kā to var?

22.01.1936

Pašreiz izdevība pāriet uz Koku skolu. Kārdinājums, jāatzīstas, šinī momentā liels. Mēģināšu tomēr izturēt tepat.

30.05.1936

Vakar biju Koku skolā. Man tomēr tur ļoti nepatīk. Nevaru iedomāties, ka esmu tur strādājusi. Negribētu arī strādāt. Viņu skolotāju istabā ir grūti elpot.

Kommentārs: Šajā laikā Elvīrai jau bija izveidojušās ciešākas attiecības ar J. Burkinu.

Darbā ar kori neiet tik gludi, kā cerēts.

04.11.1934

Nu esmu iejūgta darbā kā vezumnieks zirgs, Var jau būt, ka man jāiziet cauri arī šī kora skola, lai es zinātu, kādi ir cilvēki. Šovakar arī aizsargu komandieris izrunājās rupji. Man tas ļoti nepatika. Koris gluži slikti neskan. Tikai bass nekur neder... Visumā šī lieta tomēr man par grūtu. Kaut vai tādēļ vien būs jālūko tikt prom no šejienes... Neizturami nejauki. Korī nav disciplīnas. Daži cilvēki to jauc un ar to pietiek, lai visu lietu padarītu nepanesamu... Nu vēl šī nedēļa jāiztur. Tad būs atkal drusku vairāk miera. Nu projektēju, kā dabūt Mauriņjaunkundzi šurp.

Kommentārs: Šis “projets” realizējas 1936. gada jūnijā.

26.11.1934

18. novembris un “koncerts” pagāja labi. Meitas patiešām labi nodziedāja. Arī jauktais koris nekas. Visiem bija paticis.

06.10.1935

Skolas darbs atkal iesākts. Tagad tikai īsti izjūtu, cik aplam biju strādājusi. Nezinu, vai kādreiz strādāšu gluži pareizi.

Ieraksts pēc tikšanās ar Elfrīdu Lauvu:

23.10.1935

“Viņa saka, ka man skaidrs un metodisks prāts. Tātad es arī ar prātu varētu ko, [E. Lauva] baras par manu nedrošību. Bet diez vai no tā mani kāds atmācīs. Kaut nu varētu strādāt tā, kā tas vajadzīgs.

27.11.1935

Ar šefu nerunājam. Diez cik ilgi tas tā ies. Es gan labprāt tā dzīvotu. Tā neiznāk ķildas.

Kommentārs: Darbodamās Jaunvāles pamatskolā uz pasākumiem Elvīra aicināja lektorus, kuri uzstājās ar lekcijām par dažādām tēmām, kas varēja interesēt bērnu vecākus un apkārtējos ļaudis. Starp aicinātajiem bija Z. Mauriņa, E. Lauva un P. Knape no Vecvāles, kurš bija studējis teoloģiju un dabas zinātnes un nodarbojās ar kartupeļu šķirņu selekcionēšanu. Reiz viņa bija uzaicinājusi arī Operas solistu Marisu Vētru, kurš esot brāķējis skolas zāli, neesot bijusi piemērota viņa balsij, kas, visticamāk, tā arī bija. Nepārtraukti turpinājās darbs ar kori. Koris bieži uzstājas skolas sarīkojumos.

20.11.1935

Pieteikušies dziesmu svētkiem, nu sāksim atkal jaunu darbu, kas nebūs mazais. Bet gan jau nu veiksim arī.

Koris piedalās 10. Ziemeļlatvijas dziesmu svētku dziesmu dienā Valmierā 1937. gada jūnijā, bet 1938. gada 18. un 19. jūnijā - 9. Dziesmu svētkos Rīgā.

 

Sabiedriskā dzīve Jaunvāles pagastā

 

Agrāk sarīkojumi notikuši brīvajās magaziņas telpās (neapkurināmās), galvenokārt, vasaras periodā. Te rīkotas teātra izrādes un koncerti, priekšlasījumi. Pēc vīra (J. Burkina – A.V.) atmiņām kā viesi uzstājušies dziedātāji Sakss, Ada Benefelde, vijolnieks Lucini (?), deklamējusi Biruta Skujeniece u.c. Vēlāk magaziņā iebūvēja veikalu, kalti un krejotavu. No tā laika par vienīgo vietu sabiedriskiem pasākumiem kļuva skola. Tur dekorācijas un priekškaru gleznojis Edvards Brencēns, kā arī pats piedalījies teātra uzvedumos (piem. R. Blaumaņa “Ugunī”). Te 1913. gadā sarīkota skolas 50 gadu jubileja, kurā ievadvārdus teicis prof. Kārlis Kundziņš.

 

Savu pirmo mācību gadu nodzīvoju, mocīdamās ar sirdsapziņas pārmetumiem. Biju solījusies vadīt kori un neko nedarīju. Kāpēc? Nebija drosmes, jo ar pieaugušo kori nekad nebiju strādājusi. Trikātas draudzes dāmu komiteja sarīkoja mūsu skolā sanāksmi. Sanāca Tīgera (?) dibinātais koris un man nu bija tas jāvada. Nepatika koris, nepatika dziesmas. Korī, sevišķi soprānos, neviena labskanīga balss, basi, turpretī, pārkliedz visus (Emīls Eliass). Piedzīvoju lielu kaunu, kad dāmu komitejas priekšniece man pateicās (cildināja) par sarīkojuma kuplināšanu. Sapratu, ka ar tādu kori strādāt nespēju. Iestājās atkal klusums un sirdsapziņas pārmetumi – biju taču solījusi ar kori strādāt.

Tad vienu vakaru pie manis ieradās aizsargu komandieris un teica:

 – Mums būs koris un jums tas jāvada.

 – Un ja nu es to nedaru?

 – Nu, tad pameklēsim citu skolotāju.

 Tas tika teikts pus nopietni, pus pa jokam. Ne jau šie “draudi”, bet manis pašas sirdsapziņa lika man sarosīties. Nevarēju pieļaut, ka atkal sanāks koris, ko es nespēšu vadīt. Izdevās savākt no jaunatnes samērā labas sieviešu balsis. Bet arī vīri gribēja dziedāt, kaut gan vājš bija viņu sastāvs – nebija neviena īsti laba tenors. Pēc tam visus salaidu kopā jauktā korī. Kad pirmo reizi uzstājos ar šo daļēji jauno sastāvu, neatceros, dzirdēju tikai, ka es organizējot “bērnu kori”. Tomēr šī kritika apklusa, jo dziedājām samērā labi – sevišķi sieviešu dubultkvartets. No saglabātām afišām un programmas redzu, ka 1934. gada 18. novembrī bijām jau sagatavojuši veselu koncerta programmu.

 


Jaunvāles pagasta koris. Pirmajā rindā no kreisās: Anna Markova, viena no kora labākajām dziedātājām, Aina Jakoliņa, (nezināma), Austra Negribe, E. Brīvkalne,  Elza Jēkabsone, (nezināma) un Anna Smukule. 20. gs 30. gadi. (Foto no Annas Vītolas personīgā arhīva)

 

Skolā notika Skolas padomes, Pagasta valdes, Bibliotēkas biedrības, Aizsargu nodaļas, Brīvības pieminekļa komitejas, Lauksaimniecības biedrības, Sabiedriski-kulturālās sekcijas sarīkojumi, koncerti, priekšlasījumi, kurus parasti kuplināja arī koris.

1934. gadā skolas padome rīkoja Elfrīdas Lauvas (cand. Philol.) priekšlasījumu par tematu “Mājas audzināšanas kļūdas skolas vecumā”. Lekcija domāta galvenokārt skolēnu vecākiem. Pēdējie sanāca kuplā skaitā un ļoti atsaucīgi uzņēma lektores stāstījumu, pat līdzi runājot sacītam.

1934. gada 18. novembrī sabiedriskās organizācijas atzīmēja valsts 16 gadu pastāvēšanas svētkus. Runāja (…) propagandas daļas lektors. Sekoja kora koncerts.

1935. gada 17. martā koncerts – bazārs, rīko Skolas padome un Bibliotēkas biedrība. Uz to atbarauc komponists Ķepītis “iespēlēt” iegādātās jaunās klavieres. Koris dzied Jurjāna “Tēvijai”. Soliste Ilga Lamberte (Muntere). Ķepītis un Muntere uzstājas ar solo numuriem.

1935. gada. 26. maijā Bibliotēkas biedrība rīko privātdocenta K. Kārkliņa priekšlasījumu par Plūdoni. Arv. Cālītis deklamē “Atraitnes dēlu”. Koris neuzstājas, jo vairāki dziedātāji aizsmakuši.

1936. gada 2. februārī Skolas padome rīko priekšlasījumu. Runā E. Lauva par tematu “Vai ābols var tālu no ābeles krist”.

1936. gada 22. martā Skolas padome rīko garīgās mūzikas koncertu. Programmu izpilda brīvmākslinieks K. Zariņš (mežrags) un dziedātājs J. Ozols. Pavadījumu spēlē mana māsa Irma Brīvkalne. Likām lietā visus trīs instrumentus: mežrags, klavieres un ērģeles (es speciāli iemācījos ērģeļu pavadījumu). Nospēlējām svētceļnieku dziesmu no Vāgnera operas “Tanheizers”. Koris arī dziedāja piemērotas dziesmas.

1936. gada 14. jūnijā Bibliotēkas biedrības rīkotā pasākumā viesojas Zenta Mauriņa ar lekciju “Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli” (par Fr. Bārdu). Koris dzied dziesmas ar Bārdas tekstiem. Jaunatne deklamē Bārdas dzejoļus. Klasi dekorējām ar jasmīniem un peonijām. Mauriņa jūsmoja par dekorējumu, dziesmām un deklamācijām. Z. Mauriņu no Mūrmuižas, kur viņa pa vasarām mitinājās, atveda Burkins ar paša audzināto labo zirdziņu Miķelīti.

 


Cempu dāmu dubultkvartets: pie klavierēm Elv. Brīvkalne, dziedātājas (no kreisās) Aina Jakoliņa, Elza Jākobsone, Austra Negribs; (no labās) Anna Limbēna, Anna Markova. 20. gs 30. gadi. (Foto no Annas Vītolas personīgā arhīva)

 

1937. gada 7. martā Skolas padome rīko bazāru skolēnu gultiņu iegādei.

1938. gada 8. martā Pagasta valde rīko Ģimenes dienu. Runā skolotājs L. Taivans (?) par to, ko varam darīt, lai ģimenes dzīvi padarītu laimīgāku, un ārsts Lūsis “Miesas un dzīvokļa higiēna”. Uzstājas koris.

1938. gada pavasarī Sabiedriski – kulturālā sekcija rīko E. Lauvas priekšlasījumu “Darbs un prieks”. Koris dzied Jurjāna “Tēvijai”. Pie klavierēm Pēteris Pētersons no Mūrmuižas.

Izmantojām arī vietējos lektorus Pēteri Knapi, Zentu Lapekinu. Arī es pati kādreiz runāju par A. Brigaderi.

1937. gada 20.jūnijā koris Reitera vadībā piedalījās Valmieras dziesmu svētku dziesmu dienā, iepriekš iestudējot tur paredzētās dziesmas.

1938. gada 18. un 19. jūnijā koris piedalās 9. dziesmu svētkos Rīgā.